Ginekoloģe, dzemdību un ultrasonogrāfijas speciāliste DACE MATULE rada pārliecību, ka viņa ir laimīga sieviete. IEVA gribēja pozitīvas emocijas un aicināja Daci uz interviju.

         

          Daces Matules pieturzīmes:

         

          * dzimusi Rīgā 1961. gadā ārstu Lināru ģimenē;

          * beigusi Rīgas 50. vidusskolu un Medicīnas institūtu;

          * profesionālās zināšanas papildinājusi Maskavā un Filadelfijā;

          * aktīva dzīvesveida piekritēja;

          * vīrs Jānis Matulis – Mūzikas akadēmijas profesors;

          * dēlam Jānim 18 gadu, šobrīd mācās Amerikā;

          * Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente;

          * apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

         

– Tev tikko beigusies pacientu pieņemšana. Kāda tā šodien tev bija?

– Man ļoti patīk mans darbs. Es vakarā vienmēr domāju par nākamo dienu, tāpēc man ir ļoti grūti piekrist kādai ballei vai ilgākai pasēdēšanai, arī koncertiem un kādam tālākam izbraucienam, jo, plānojot nākamo dienu, vakaros jau laikus eju gulēt, ap vienpadsmitiem. Mana darbdiena sākas astoņos un tā parasti ir ļoti intensīva. Ja dienu sāk laikus, ļoti daudz var iespēt un izdarīt. Šobrīd esmu sākusi interesēties par sievietēm, kurām ir dzelzs deficīta izraisīta anēmija, un par šo tēmu piedalos starptautiskā ambulatorā pētījumā. Šī problēma ir ļoti daudzām sievietēm. Pirmajās divās rīta stundās pieņemu pacientes, kas nāk pie manis ar dzelzs deficīta izraisītu anēmiju, pēc tam nāk pārējās manas pacientes. Ļoti daudzas zinu jau gadiem ilgi. Nupat paņēmu grūtniecības uzskaitē vienu savu meiteni, par kuru ļoti priecājos. Viņai mājās jau ir divus gadus vecs bērniņš, un šo viņi ar vīru ir plānojuši, un tas ir tik skaisti. Kad satiekos ar tādiem gaišiem jauniešiem, pašai sirds kļūst gaiša.

Katru savu rītu mēģinu veidot optimistisku un cerīgu. Šajā rituālā jābūt ne pārāk stiprai kafijai ar vaniļas pienu, kas man dod rīta garšu. Pie tās pieder arī vīram iedota buča, rīta duša un savlaicīga ierašanās darbā.

Vasara daudziem ārstiem, arī man, ir emigrantu laiks. Šodien man bija divas tālas pacientes: viena bija iebraukusi no Amerikas, otra no Anglijas. Viņas vēlas konsultēties pie Latvijas ārstiem. Caur savu pacientu prizmu es skatos uz ļoti daudzām problēmām. Viena no tām ir došanās emigrācijā. Man vienā dienā bija piecas aizceļotājas, kurām visām vēl pirms aizbraukšanas noteikti vajadzēja pie manis tikt, jo viņas par savām intīmajām problēmām grib parunāties dzimtajā valodā. Maksas pakalpojumu priekšrocība ir tā, ka īsā laikā varam veikt vairākus izmeklējumus. Ar skumju ironiju esmu domājusi: lidostā vajadzētu ierīkot ginekologa kabinetu, lai sievietes pirms došanās svešumā vēl varētu dzimtajā valodā noskaidrot viņām svarīgus jautājumus: par kontracepciju, menopauzi, par izsargāšanos, izstāstīt ārstam savas problēmas. Tāpat kā atzīties mīlestībā mums gribas savā valodā, arī par to, kas sāp, ar ārstu gribas izrunāties latviski.

– Tu redzi, kā sievietes aizbrauc pasaulē meklēt laimi...

– Es nedomāju, ka tā ir laime. Sievietes, kas aizbrauc, lielākoties domā par savu bērnu nākotni, par viņu izglītību un dzīves kvalitāti. Viņas Latvijā nejūtas drošas.

– Vai tev kādreiz ir bijusi doma, ka tu varētu aizbraukt?

– Nekad! Nekad! Šāda doma man mazliet pavīdēja deviņdesmitajā gadā. Mani vecāki vēl bija stipri, viņi strādāja, es biju brīva meitene un varēju lidot, bet tā doma vien jau radīja man fizisku baiļu sajūtu – kā lai aizbraucu no Latvijas, no Rīgas, no Stabu ielas, no vietas, kur ir mani vecāki, kur dzīvojuši mani senči... Es ļoti labi jūtos ceļojumos, bet man vajadzīga apziņa, ka es, kaut kur aizlidodama, varu atkal atgriezties vietā, ko saucu par mājām. Taču es nevienu aizbraucēju nenosodu. Ja cilvēkam ir sajūta, ka te viņš jūtas nelaimīgs un citur būs laimīgāks, lai mēģina! Es to nesaucu par ilūziju, bet par ķirurģiju. Tas ir līdzīgi, ko saka plastikas ķirurģi: ja sieviete savā ādā, savās krunkās, ar savām krūtīm jūtas nelaimīga līdz pat pašnāvības domām, tad viņai tā plastiskā operācija ir vajadzīga. Man šķiet: aizbraukšana uz citu zemi ir kaut kas līdzīgs ķirurģiskai operācijai.

– Tu savās izjūtās vienmēr esi bijusi laimīga sieviete?

– Laimes izjūta manī arvien vairāk ienāk un kļūst daudz stabilāka ar gadiem. Es sāku pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Nemēģinu savu laimes izjūtu nogalināt ar pašpārmetumiem, nemēģinu to nogalināt, uzskaitot savus nesasniegtos princešu sapņus. Patiesībā laimes sajūta ir tikai mirkļi, kurus iezīmējam savā apziņā. Laime ir tikai viens zibsnis, īss uzliesmojums, bet, ja fiksē to zibsni un tādus mirdzošus uzliesmojumus atstāj smadzenēs, tad viņi dod laimes izjūtu. Nevar kā vannā peldēties nepārtrauktā laimē. Laba, kārtīgi nodzīvota diena un profesionāli padarīts darbs man dod laimes apziņu. Man tas patiešām patīk, tāpēc visu laiku mācos. Ja es savā profesijā to vairs nedarīšu, tas būs līdzīgi, kā pārstāt kustēties, un tad arī smadzenes beigs darboties.

Pagūstot paveikt to, ko no rīta esmu saplānojusi, izdarot savu darbu nesteidzoties, katrai sievietei, kas pie manis atnākusi, veltot laiku un pēc traki grūtas un garas dienas, kas reizēm man ir vienpadsmit pieņemšanas stundas, vakarā vēl aizejot uz vingrošanu un pēc kārtīgas fiziskas slodzes, stāvot dušā, kad savu garīgo kravu esmu nokompensējusi ar muskuļu darbu un nestiepšu to mājās, esmu ieguvusi harmoniju. Ilgus gadus spēlēju tenisu, bet, kopš sarāvu Ahilleja cīpslu, eju uz ārstniecisko vingrošanu pie superīga puiša Raivja Aršauska. Ja savai klibajai kājai nedošu slodzi, drīz vispār vairs nespēšu pakustēt.

Izmantojot šo iespēju parunāt ar IEVAS lasītājām, gribu kaut ko pateikt kā ārste. Mēs neviena neizbēgsim no menopauzes, tāpēc dzīves pirmajos piecdesmit gados, gatavojoties savai otrajai piecdesmitgadei, mums jāiemācās pareizas ēšanas pamatpostulāti un kustību prieks, kas ļauj sevi noturēt normālā svarā. Sievietei trīs reizes nedēļā pa četrdesmit piecām minūtēm vajag nodarboties ar ritmisku fizisku slodzi, kas nav grīdas mazgāšana, putekļu slaucīšana vai aizaugušas zemeņu dobes ravēšana. Nu, kaut vai ritmiskā solī nosoļot četras trolejbusa pieturas, nevis iekāpt trolejbusā. Būs vēl arī cits labums: kājām ejot, var domāt. Trolejbusā grūti padomāt. Kustības uzlabo sirdsdarbību, atver mazos asinsvadus, normalizē asinsspiedienu, holesterīnu, izskalo sārņus. Organisms pierod pie vajadzības pēc fiziskas slodzes, un tādā veidā samazinās svars. Tas ir tik vienkārši. Ja stipri dūšīga sieviete zaudē kaut vai desmit procentus svara, viņa par trīsdesmit procentiem samazina krūts vēža risku.

Man pašai jau tuvojas tas otrs piektais gadu desmits. Zinu savas vājības – man ļoti garšo tumšā šokolāde. Pie kafijas tā ir fantastiskākais, kas var būt un ko reizēm arī atļaujos, tāpēc ar fizisko slodzi man jāpatērē tas, ko tādā veidā sevī uzkrāju.

Zinu arī savus riskus, kas man nāk no dzimtas. Zinu, ar kādu vainu nomira mana omīte, ar kādu tētis un mamma, tāpēc, lai novērstu dažādus iespējamo slimību riskus, stingri piedomāju pie sava dzīvesveida un iesaku to darīt visām sievietēm. Manam onkulim, mammas brālim, endokrinologam Georgam Šiliņam, kas ir arī sporta meistars šahā un kuram ir deviņdesmit divi gadi, ir ģeniāls teiciens: kamēr vien strādās kājas, tikmēr strādās prāts. Mūsu dzimtā visi kustas. Georga dēls, Pulmonoloģijas centra vadītājs Viesturs Šiliņš spēlē tenisu, otrs mans brālēns, Ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis, skrien orientēšanos, spēlē basketbolu. Mana māsīca Inese Mauliņa, kas ir zobārste, arī aizrāvusies ar orientēšanās sportu, spēlē tenisu. Mana mamma un tētis, kamēr vien varēja, spēlēja volejbolu. Pētera Apiņa mamma astoņdesmit gados vēl spēja tiltiņu uztaisīt. Tagad viņai ir deviņdesmit un to vairs nedara, bet dodas pastaigās gar jūru.

– Tu nāc no ievērojamas ārstu dzimtas un ieprecējies citā ievērojamā dzimtā – Matuļos.

– Mana vīra ģimene ir ļoti interesanta. Viņa dzimtas kokā arī ir dakteru zars, Akeri, bet mans vīrs Jānis nāk no Matuļu zara. Jāņa tēvs bija arhibīskaps Jānis Matulis, un Jānim kā mācītāja dēlam daudz kas bija liegts, tāpēc vecāki uzskatīja, ka bērniem jāmācās mūzika, jo padomju laikos tā bija iespēja turēties tālāk no laicīgajām varām. Mans Jānis un viņa māsa iestājās Konservatorijā. Ilze Dzērve ir pazīstama koncertmeistare, Jānis ir profesors Mūzikas akadēmijā.

 – Kur tu satiki savu lielisko vīru?

– Tenisa laukumā. Tā ir ļoti laba vieta, kur iepazīties ar lieliskiem vīriešiem. Jānis ir septiņpadsmit gadu par mani vecāks, bet vēl arvien ļoti labi izskatās. Man šķiet: liela gadu starpība vīriem liek turēties un izskatīties labi, un tā viņi noturas savas otrās puses gadu līmenī. Jāni glābj, ceļ un labā formā uztur sports. Viņš vienmēr ir spēlējis tenisu, vēl arvien to dara. Jānis vienmēr visu izrunā un pasaka, ko domā. Ja cilvēks sevī nēsā rūgtumu, tas viņu saēd garīgi un fiziski. Vīram tas nedraud. Un trešais, kas viņu uztur jaunu, ir darbs ar jauniem cilvēkiem. Mūzikas akadēmijā viņu ir daudz, ļoti interesanti un radoši.

– Savā laulības dzīvē esi laimīga sieviete?

– Noteikti! Ar Jāni esam kopā deviņpadsmit gadu. Apprecējāmies 1991. gadā. Ceturtdienā dzimtsarakstā tikai sarakstījāmies, mums vajadzēja tikai to papīru, jo tolaik baznīcas laulību laicīgā vara neatzina. Jāņa māsai Ilzei rokās bija muzikāla kartiņa ar Mendelsona Kāzu maršu, kas mums kā apsveikums bija atsūtīta no Amerikas, un brīdī, kad mēs ar Jāni parakstījāmies, Ilze to kartiņu taisīja vaļā un ciet, un dzimtsaraksta darbiniece mazliet apvainojās. Viņai šķita, ka mēs šo skaisto mirkli padarām banālu, bet mums tas bija tik formāls, kā parakstot jebkuru izziņu. Mums svarīgais un skaistais brīdis ar viesiem bija pēc dažām dienām, sestdienā, kad Svētā Jāņa baznīcā, kurā kādreiz bija kalpojis Jāņa tēvs arhibīskaps Jānis Matulis mūs salaulāja prāvests Jānis Liepiņš. Bija 7. decembris, sniga balts sniegs. Viss bija smuki balts. Man bija balta kleita, Matulim mugurā viņa mirstamais uzvalks. Tas bija viņa koncertu uzvalks, un Jānis teica: tas būšot viņa pēdējais, vairāk uzvalku dzīvē viņš nepirkšot, taču tā uzvalka sen vairs nav. Ir tomēr nopirkti citi.

– Jums nu gan ir jociņi...

– Gadiem ejot, humora izjūta mums abiem ir vēl vairāk attīstījusies. Viens otru esam iepazinuši, nekad neesam mēģinājuši viens otru sev pakļaut. Man patīk doties darba komandējumos kaut kur pasaulē vienai, bet, esot kādā skaistā vietā, vienmēr domāju: kā es gribētu, lai Jānis to redz! Tas, ko abi kopā piedzīvo, ļoti satuvina. Mēs abi Jāņa apaļajā jubilejā aizbraucām uz Dienvidāfriku, taču viņš mani bez pārmetumiem laiž pasaulē vienu. Jānis sevi sauc par mājas dzīvnieku. Viņam patīk mājās. Tās viņam ir ļoti svarīgas. Jānis mani vienmēr pavada kādā tālā ceļā un no tā sagaida. Mans Jānis ir fantastisks. Kad es kaut kur aizbraucu, mans vīrs mājās aprūpēja un gādāja par manu mammu, kas sešpadsmit gadu bija uz gultas akla un kopjama, un to viņš darīja ar lielu sirds mīlestību.

– Tu saviem vecākiem esi bijusi ļoti laba meita.

– Es vienmēr dzīvē esmu mēģinājusi risināt jebkuru problēmu, kad tā rodas. Mamma dabūja vīrusa infekciju un pēc gripas palika akla, bez valodas un kopjama. Kad viņa saslima, man bija pusotra gada vecs bērns. Mamma ārstējās Stradiņos, pēc tam es viņu pārvedu uz 6. slimnīcu, kur bija aprūpes nodaļa. Mamma tur gulēja vienu mēnesi, un tad viņu vedu mājās. Ja vēl pavisam nesen, pirms trīs mēnešiem, mamma man vienmēr palīdzēja, palika pie bērna, kad mēs ar vīru gribējām aiziet uz teātri, uztaisīja pusdienas, tad, vedot viņu mājās, zināju, ka mamma nekad vairs nestaigās, nekad nespēs pieskatīt manu bērnu, kaut ko palīdzēt. Viņa man būs kā otrs bērns, kas nekad nepieaugs. Vedu viņu mājās un domāju, kā tālāk organizēt savu dzīvi. Zināju, ka mamma dzīvos manā ģimenē, ka mēs vienmēr būsim viņai blakus. Es nevarēju iedomāties, ka varētu būt citādi.

Arī tādā smagā brīdī es atradu laimi: trīs tantītes, kuras katru dienu nāca pie mammas un viņu aprūpēja, kad paši nebijām mājās. Nevienu brīdi mamma nepalika viena. Tētis tad vēl varēja palīdzēt, bet savas dzīves pēdējos divus gadus arī viņš bija uz gultas un kopjams. Tētim bija insults, otrās pakāpes cukura diabēts, kājas amputācija. Viņam zuda arī prāta gaišums, un tas bija ļoti smagi, kad šī dzirksts viņam tika atņemta. Tētis nomira trīs gadus pirms mammas aiziešanas.

– Kāds teiktu – tev bijusi smaga dzīve...

– Bet tāda ir dzīve. Tā nav tikai glamūrs, svētki, prieks un laime, tāpēc tas, ko mums vajadzētu iedomāt, kad esam jauni, skaisti un veiksmīgi, – neviens nav teicis un devis garantijas, ka tā būs vienmēr. Dzīve neiet tikai augšup, tā iet arī uz leju. Arī mēs kādreiz būsim veci, slimi un nespējīgi, un tā ir ziņa, ko mums vajadzētu iedot saviem bērniem, lai viņi jau agri iemācītos saprast citādos cilvēkus un spētu dzīvot viņiem līdzās harmonijā.

Manam dēlam jau kā bērnam omīte saistījās ar to, ka viņa bija kopjama. Jancim tagad ir astoņpadsmit gadu, un sešpadsmit no tiem mana mamma bija slima, bet vienmēr mājās, kopā ar mums. Man bija brīnišķīga mammīte. Astra Lināre bija sejas un žokļu ķirurģe, strādāja Dzirciema zobārstniecības institūtā. Mamma bija ļoti smalka sieviete, bet ar ārkārtīgi stiprām rokām. Viņai nebija problēmu izraut nevienu zobu un dziļi ieaugušu dzerokli. Viņa man bērnībā rāva zobus ar pirkstiem.

Kad mammīte šogad martā nomira, viņai bija astoņdesmit septiņi gadi, viņa sen bija projām no dzīves, bet krematorijā no viņas atvadīties bija atnākuši ļoti daudzi kādreizējie kolēģi, draugi, radi. Mēs viņu kremējām, un tā bija skaista diena. Pēc ugunsbērēm urniņa ar viņas pelniem stāvēja man mājās, jo mēs gaidījām vasaru, kad no Amerikas atbrauks mans Jancis un tad varēsim mammu apglabāt. Visu to laiku es viņu bieži redzēju sapņos, un mamma tajos vienmēr bija laimīga. Kā manā bērnībā, kad gaidīja ciemiņus, vārīja kafiju un uzņēma viesus. Tajos gados, kad mammīte gulēja akla, bez valodas, vienmēr būdama viņai blakus, es no viņas biju atvadījusies. Mamma, lai arī nespēja runāt, visu saprata. Kad braucu projām uz kādu konferenci vai kongresu, kas notika ārzemēs, teicu: mammīt, es aizbraucu uz četrām dienām. Tu skaiti dienas un gaidi mani mājās! Viņa pamāja ar galvu, viņa mani gaidīja. Viņa bija starp saviem mīļajiem, aprūpēta un mīlēta. Viņa aizgāja no tās pašas vietas, kur nākusi pasaulē, kas vienmēr bijušas viņas mājas, un tas mani dara laimīgu.

Man bija lielisks tētis, ārkārtīgi spilgta personība, gastroenterologs un ķirurgs Jevgeņijs Linārs, Paula Stradiņa skolnieks. Viņš vēlāk aizgāja uz Eksperimentālās medicīnas institūtu, izdomāja kuņģa zondi, 1967. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par kuņģa zondēšanu un skābuma mērīšanu. Tētim bija patents uz kuņģa zondi. Savus bērnības gadus es pavadīju tēta laboratorijā un vēl tagad atceros viņa eksperimentus. Visās PSRS sanatorijās cilvēki rija viņa izgudroto kuņģa zondi, stundām ar to sēdēja vemstīdamies un siekalodamies.

Man patika ar tēti par visu ko izrunāties, gribēju, lai viņš mani pieņem tādu, kāda esmu. Tētis vienmēr teica: dari visu pati! Tas bija viņa pamatlozungs. No tēta pirmās laulības man ir pusmāsa, ainavu arhitekte Gundega Lināre. Mums ir ļoti jaukas attiecības. Gundegas meita Inga ir mana krustmeita.

– Tavs dēls tagad mācās Amerikā. Kā ir palaist bērnu prom pasaulē?

– Jancis mācās kristīgajā skolā, kurā ir zināmi ierobežojumi un galā mērķis – augstskola. Savu nākotni viņš grib saistīt ar biznesu un sportu. No basketbola, kas bija viņa bērnības un skolas gadu sports, Jancis pārgāja uz amerikāņu futbolu, jo tas vairāk atbilst viņa uzbūvei, viņa augums nav divi metri septiņi, kādu vajag basketbolam. Vasarā Jānis bija atbraucis uz mājām, bet nu jau atkal ir prom Amerikā. Man patīk amerikāņu attieksme – viņi liek darīt, bet arī slavē par to, kas izdarīts. Tu visu paveici ļoti labi, bet tu vari vēl labāk – tāda ir viņu pieeja.

– Kas tev sagādā prieku?

– Man ir pateicības izjūta par to, kas man ir, nevis neapmierinātība par to, kā nav. Tā man dod iekšējo komfortu. Es bieži domāju par to, cik traki jauki ir dzīvot, satikt cilvēkus, klausīties viņos un tikt uzklausītai. Neeju uz restorāniem, lai tur ar draudzenēm pasēdētu. Restorāni man saistās ar biznesa pusdienām. Ar tuviem cilvēkiem man patīk pasēdēt virtuvē vai dārzā, tur ir kaut kas personīgs. Vasarā nav nekā skaistāka par augusta vakaru, kad ir silta un bieza tumsa, var sēdēt dārzā, malkojot vēsu baltu vīnu, klausīties naktī... Fantastiski!

Tādi vakari manī rada laimes izjūtu, un tā tas ir jau kopš bērnības, kad dzīvojām Jūrmalā. Pie mums uz Lielupi, kur bija mūsu dzimtas mājas, kurās esmu uzaugusi, sestdienās un svētdienās vienmēr brauca ciemiņi, čīkstēja vārtiņi. Brauca vecāku draugi, ārsti un profesori. Viņi nolika mantas un gāja uz jūru. Atceros pastaigas ar vecākiem līdz upei saulrietā. Gājām līdz Lielupes ietekai jūrā, mums līdzi bija tomāti, kāds sieriņš, kefīrs, un manās atmiņās vēl arvien nav nekā fantastiskāka par mazliet sasilušu kefīru stikla pudelē, kas dzerts tieši no pudeles pie jūras. Kopš bērnības man patīk jūra arī vētras laikā. Tas ir kaut kas tik skaists, ko nevar aizmirst. Viļņos sakulta jūra un debesīs skrejoši mākoņi. Un skaists jūras krasts ir putenī. Kad Jancis bija mazs, ziemā braucām uz Jūrmalu un gājām putenī gar jūras malu.  

– Cik tālu tu plāno savu dzīvi?

– Konkrēti plāni man ir līdz nākamā gada augustam. Ir daži samērā konkrēti desmitgades plāni. Mēģināšu aizbraukt uz Ķīnu. Ķīnieši plāno dzīvi uz piecdesmit gadiem, mazākais – uz divdesmit. Prātoju, ka arī man kaut ko vajadzētu saplānot uz piecdesmit gadiem. Tas, ko skaidri zinu: arī turpmāk strādāšu tieši tāpat, kā to daru šobrīd. Mani plāni saistās ar dēla izglītību, ar ceļošanu. Ir kaut kas, pēc kā es ilgojos, bet to nedrīkst atklāt, jo tad nepiepildīsies. Savu dzīvi plānoju tā, lai savs prieks tiktu gan dvēselei, gan miesai, gan garam. Man ir liela vēlme pēc valstiskas sakārtotības, jo es vēlos palikt Latvijā un gribu, lai cilvēki te varētu justies drošāk un laimīgāk, nekā tas ir šobrīd.