Tāds pats noslēpums kā pati māksliniece. Ārēji maiga un trausla, taču ar iekšēju uguni, ko iekvēlina smalkas nianses – krēslas stunda, īstajā laikā pateikts vārds vai izskanējusi nots.
– Vai jūsu gleznas – rāmas un mierīgas ainavas – atspoguļo to, kāda esat jūs pati?
– Domāju, ka jā, kaut vispār esmu diezgan nešpetna. Neesmu tik rāma un mierīga kā tā enerģija, ko ielieku gleznās. Tajās iekļauju pavisam citu stāstu. Varu būt nikna. Kad piemeklē «svētās dusmas», es dusmojos un izdusmojos. Ja man vajag, arī izkliedzos. Tādu nepareizo enerģiju labāk laižu laukā, cenšos to neturēt sevī. Tādos brīžos ātri eju, daudz runāju, burbuļoju.
Pēc rakstura esmu spītīga un nepiekāpīga. Mans raksturiņš ir tāds... spurains. It kā esmu mierīga un smaidīga, bet... manī ir šķautnītes. (Smejas.)
– Mēdzat ironizēt par jēdzienu mūza.
– Goda vārds nezinu, kas ir mūza, – neesmu tādu redzējusi. Taču zinu, kas ir idejas, ko ieraugu savām gara acīm. Sēžot un gaidot, kad pie tevis nāks mūza, tu vari to palaist garām. Bet, ja regulāri domā, strādā, mūza nemaz neiet prom. Es gan to drīzāk sauktu par sargeņģeli, nevis mūzu. Šķiet, ka man ir sargeņģeļi, zinu, ka par mani kāds rūpējas un sargā. Vienmēr atvedu no ceļojumiem un ielieku savā automašīnā rožukroni. Esmu kristīta un iesvētīta katoļticībā, tomēr neesmu baznīcā gājēja. Bet Dieva tuvuma izjūta man ir nepieciešama. Rožukroņus un krustiņus esmu pārvedusi gan no Venēcijas, gan Asīzes, gan no dažādām pasaules baznīcām. Sev svarīgos brīžos rožukroni ielieku līdzi somiņā. Šai sargājošajai izjūtai pirms laika veltīju arī miniatūru izstādi Mūslaiku eņģeļi, kas attēloja to netveramo, kas mūs sargā.
Visiem māksliniekiem ir kopīga tāda ļoti trausla dvēseles izjūta. Regulāri strādājot, tā saglabājas, radošais eņģelis pie manis atnāk un nemaz neiet prom.
Reizēm ir tukšuma periodi, kad negleznoju. Negribas vai ir spēku izsīkums. Pēc tam ir grūti atsākt, divreiz vairāk spēka vajag, lai ieietu darbnīcā, pārvarētu sevi un atkal gleznotu. Bet, ja dari to regulāri un intensīvi, viss sanāk, viegli nāk. Veiksmju un nejaušību ir krietni vairāk.
– Kā jums parasti rodas idejas gleznām?
– Traukus mazgājot vai darot kaut ko absolūti ikdienišķu, ideju loloju savā galvā. Dzīvoju it kā vairākos līmeņos. Reizēm pavisam vienkārša, ikdienišķa sadzīves situācija ļauj rast risinājumu. Mazgāju traukus, un tai brīdī man pielec – ā, es darīšu šitā! Reizēm pat naktī nevaru gulēt, jo nespēju nomierināties, darbs mani urķa. Mākslinieka dzīve nekādā veidā nav atdalīta no manas ikdienas, no manas dabas, manī nav divi pūķi. Tas ir viens, bet ar divām galvām. Tāpēc vien, ka tuvojas izstāde, vai tāpēc, ka gribas gleznot, ikdienas dzīve taču neapstājas. Tāpat gribas ēst, ir jāģērbjas, normāli jāizskatās.
Protams, reizēm riebjas, ka jābeidz gleznošana, jo jāiet gatavot vakariņas un ja vēl iet no rokas, gleznojas! Bet tas nekas. Es sevi tādos brīžos mierinu – varbūt man tikai šķiet, ka iet no rokas. Pagatavošu pusdienas, pēc brītiņa atnākšu – un tad jau redzēs.
Bet vispār ir grūti izstāstīt, kā top glezna. Es to it kā ieraugu. Nevis kā gatavu bildi, drīzāk kā izjūtas. Piemēram, man gribas uzgleznot miglu mežā. Tādu trauslu un vieglu, ka šķiet: visapkārt ir daudz gaisa. Bet vienlaikus – lai šajā miglā būtu noslēpums. It kā tur būtu vēl kaut kas, ko neredzi un nesaproti, tikai nojaut. Vienkārši uzgleznot mežu – tas man neder. Man vajag mākslu. Un māksla rodas tikai tad, ja tu ieej kādā citā sfērā, radošā tunelī, kur saslēdzas maņas un rodas it kā gaidīts, bet savā ziņā pavisam negaidīts rezultāts. Manuprāt, tā rodas gleznas, ko gribas apbrīnot, par kurām gribas sajūsmināties. Citreiz ilgi taustos, mēģinu uztvert pat niecīgu niansi, kas darbu sakārto. Ja to dabū, darbs sāk dzīvot savu dzīvi. Un tai brīdī tas ir pabeigts.
– Vai ir mirkļi, kas jums pašai liek justies kā gleznā, kā mākslas darbā?
– Krēslas stunda. Man patīk vērot, kā satumst. Tā dēvētā baltā stunda, kad gaisma vēl nav devusi vietu tumsai un apkārtne ietinusies tādā kā dūmakā, ir mana mīļākā. Tieši šajā stundā radušās daudzu manu gleznu ieceres – vizuāli viss apvienojas, un rodas pasakaina izjūta. Nereti, neieslēgdama gaismu, apsēžos viesistabā un izbaudu krēslas spēles.
– Kas vēl darbnīcā vajadzīgs līdz ar krāsām un audekliem?
– Gan iedvesmai, gan darba noskaņai man nepieciešama mūzika. Gleznojot gandrīz vienmēr klausos Latvijas Radio 3 Klasiku. Tad ar netīrām rokām nav jāmaina diski, turklāt šis radio sniedz ļoti labu informāciju par kultūras notikumiem, mūziķu sasniegumiem un jaunākajiem koncertiem. Ļoti labprāt klausos arī džezu. Ilgu laiku mans iecienītākais disks bijis Dabas koncertzāles disks Čunčiņa dienas un nakts grāmata. Diska dāvinātājs sacīja, ka šā koncerta noskaņa atgādinot manas gleznas.
Ļoti slikti jūtos, ja darbnīca ir tukša. Toties labi jūtos pirms izstādēm, kad darbnīca ir stāvgrūdām pilna ar gleznām, piepildīta ar enerģiju. Kad kaktiņš kļūst tukšāks, mani pārņem iekšējs nemiers.
– Tāda maiga sievišķība plūst gan no jūsu gleznām, gan arī no jums pašas.
– Kad gleznoju, nedomāju – esmu sieviete vai vīrietis. Tas, ka ielieku gleznās sievišķību... tas nav darīts ar prātu. Strādāju kā bezdzimuma būtne. Lai cik ārprātīgi tas izklausītos... Kad ieeju savā darbības tunelī, savā sfērā, mani daudz kas neinteresē. Man ir vienalga, kā izskatos. Dzirdu sadzīves trokšņus, bet būtībā mani neinteresē, kas notiek apkārt. Dabas iekodētais – sievišķīgais – pats no manis nāk ārā.
Mani fascinē ļoti maigas, trauslas krāsu pārejas. Tik netveramas kā elpas plūsma. Kad uztaisu kaut ko manai sapratnei pārāk košu, man šķiet – ideja tajā nerealizējas. Varbūt pat nobīstos. Jā, manī ir eksperimentētājas gars, es pamēģinu krāsainākas lietas. Bet komfortabli jūtos, spēlējoties ar smalkām niansēm.
– Teicāt, ka gleznojot esat bezdzimuma būtne. Kad un kā izpaužas jūsu sievišķība?
– Sievišķīgi ir par sevi rūpēties. Kad gleznoju un ļoti koncentrējos, man tas it kā nav svarīgi. Bet pēc tam, kad beidzu gleznot, ņemos kā traka, lai nomazgātu rokas, sakoptos. Vienmēr rokas ļoti uzpasēju, ieziežu ar krēmu, jo tās cieš visvairāk. Bet pārspīlēt arī nevajag. Ar cimdiem es nevarētu pagleznot, taču dažas studentes, kam ir perfekts manikīrs, glezno ar plāniem saimniecības cimdiņiem rokās. Ja es nevaru sajust krāsu... nu, tas nav tas! Man vajag ar pirkstu pašļurkāt pa krāsu un to just.
Mana sievišķība izpaužas mājas iekārtojumā. Ja kaut kas kaitina, pārstumdu mēbeles. Tas atkal kaitina vīru un bērnus, bet beigās visi saprot, ka tā ir labāk. (Smejas.) Vai tad, kad krāsojos. Tā ir praktiskā glezniecība ar absolūti skaidru mērķi – izcelt to, kas ir svarīgākais, un noslēpt to, kas nav jāredz. Tādos brīžos apzināti jūtos kā sieviete.
Protams, arī izvēloties apģērbu, lieku lietā to, kas māksliniekam ir dots, – proporciju un mēra izjūtu. Sevišķi nepucējos, taču vienmēr ļoti pārdomāju, ko vilkšu mugurā. Ļoti labi jūtos, ja uzvelku kleitu. Arī kostīms vai bikses un blūze nav slikta izvēle. Tomēr mans mīļākais komplekts ir kleita un jaciņa. Tad jūtos sievišķīga un gatava jaunai dienai.
– Vai, jūsuprāt, ir iespējams skaisti novecot?
– Nezinu, vai par sevi varu teikt, ka gribu skaisti novecot. Es vienkārši vēlos pilnvērtīgi dzīvot. Lai tas tā būtu, jāīstenojas pamatlietām: lai prāts strādā, lai tu fiziski tiec ar sevi galā, lai tev ir iemīļota nodarbošanās. Māksliniecēm, rakstniecēm, dziedātājām – viņām līdz mūža galam būs, ko darīt. Tikai Dievs dod prātu un veselību. Uzskatu, ka sieviete veca kļūst tad, kad vairs negrib labi izskatīties un kad viņai vairs nav acu mirdzuma. Kad viņā nodziest dzirkstelīte. Citādi gadu skaitlis ir tikai skaitlis.
Kad man bija padsmit gadu, domāju: piecdesmit gadu – ārprāts! Tas ir tad, kad jau jāmirst nost... Tagad, pēc savas apaļās jubilejas, varu teikt, ka joprojām sev patīku. Daru visu, lai saglabātu iekšējo harmoniju. Lai dzīvot būtu vieglāk, ir sevi jākonstruē. Jāmāk saskatīt vairāk labais nekā sliktais, un tas ir tīrs prāta darbs.
Skatos uz dāmām, kam ir pāri astoņdesmit. Uz māksliniecēm, kas vēl glezno, veido izstādes, labi izskatās, skaidri runā, viņām ir radošas domas. Apbrīnojami! Un tas nav skaisti novecot. Es to saucu par skaisti dzīvot.
– Māksliniecēm mēdz piedēvēt tādu ēteriskumu, neprasmi tikt galā ar reālo dzīvi. Tas laikam nav par jums.
– Tas ir mīts. Ļoti daudz ko protu un varu izdarīt. Ja grib, cilvēks var iemācīties visu. Ar nosacījumu, ka viņš to grib. Man ir svarīgi, lai es būtu laba mamma, laba sieva. Es tāda gribu un cenšos būt.
Zinu, cik nejauki, ja mamma nemitīgi zvana pa telefonu un interesējas: «Kur tu esi?» Mūsu vecākā meita Marta ir precējusies un nedzīvo ar mums. Attiecībā uz viņu es itin bieži slāpēju savu vēlmi uzmanīt, pieskatīt. Līdz Marta saka: «Vai mamma mani nav aizmirsusi?» Protams, ne. Es tikai piedomāju, lai neesmu pārāk uzbāzīga, jo robeža starp uzmanību un uzmācību arī ir ļoti trausla. Bet tā laikam ir visu mammu vaina – mēs visas uztraucamies un vēlam saviem bērniem to labāko.
– Zinu, cik jums svarīgi brīži, kad visa saime pulcējas pie pusdienu galda.
– Man ļoti patīk kopīgas ģimenes vakariņas vai svētki, kad visi pārbrauc mājās un mēs sēžam pie kopgalda. Tad jūtos patiešām laimīga. Brīdis, kad bērni izaug lieli un aizlido no mājām, no vecāku ligzdas, ir skaists. Tomēr tas sagādā laika plūduma radītu smeldzi. Tāpēc ļoti skaisti ir mirkļi, kad bērni kaut uz brīdi atkal atgriežas šeit, pie mums. Tāda vienotība un kopība, dūres izjūta.
– Arī bērniem izdevies iedot šo dūres izjūtu?
– Viņi taču brauc pie mums, tāpēc domāju – ir, ir izdevies. Man patīk, ja cilvēki cits par citu rūpējas. Nevis uzbāzīgi, bet cits citu patur redzeslokā. Mums ģimenē tā ir pieņemts, un es tāpēc ļoti labi jūtos. Mans vīrs Kaspars, meitas Paula un Marta un nu arī znots Ģederts, kā arī mana mamma ir manas dzīves nozīmīgākie cilvēki. Ja visi, kam jābūt mājās, tur ir un es zinu, ka viss ir labi, varu savā darbnīcā mierīgi un klusām gleznot. Tad vieglāk varu ieiet savas radīšanas telpā, tunelī. Un pilnīgi mierīgi – kā elpojot – gleznot.
– Vai arī pirms Kaspara slimības šķita, ka ģimenei jātur roka uz pulsa?
– Vīra slimība pavēra citu skatījumu uz lietām. Tas notika Helovīnu dienā pirms vairākiem gadiem. Kopā ar draugiem bijām restorānā Vecrīgā. Vakars izdevās tik jauks, ka turpinājumā nolēmām iedzert vīnu un parunāties mūsu veikalā Pedants. Pēkšņi Kaspars ieminējās, ka viņam ir slikti, ļoti sāp. Tad viņš nokrita uz grīdas... Par laimi, ātrā palīdzība atbrauca pēc divām minūtēm, turklāt ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Pa ceļam uz slimnīcu Kasparu kādas divas reizes atdzīvināja... Arī slimnīcā, kad šķita – stāvoklis it kā ir stabilizējies, pēkšņi viņam kļuva vēl sliktāk. Nezinu, cik stundu tur nosēdēju, kad ārsts beidzot pateica, ka viss būs kārtībā, lai braucu mājās. Tas, ko pārdzīvoju tajā naktī.... tas uz visu liek skatīties citām acīm. Man bija šoks, cik trausla ir robeža starp būt un nebūt... Kaut ikdienā šķiet, ka cilvēks ir mūžīgs.
– Un kas divus cilvēkus tik ilgi tur kopā kā jūs un Kasparu?
– Kopīgas intereses, vērtību sistēma, pieradums. Tas, ka mēs ļoti labi saprotam viens otru... Pilnīgi bez vārdiem. Ja tik daudz gadu kopā aizvadīts, rodas vēl kāda maņa, kuru pat nav iespējams nosaukt vārdā un ar kuru tu jūti otru cilvēku. Dienā sazvanāmies nezin cik reižu. Ārprātīgi daudz! «Tagad es braucu mājās, tagad eju tur...» Varbūt no malas izskatās jocīgi: jau tā visu laiku kopā un tad vēl regulāri sazvanās. Bet mūs it kā vieno neredzama saite. Ar kādu sesto prātu saprotu, ka tūlīt zvanīs Kaspars, un jau stiepju roku pēc telefona... Tā ir sazināšanās kādā pavisam citā līmenī.
Mums joprojām ir interese vienam par otru. Un arī mīlestība, kas nav tikai pliks sekss. Man Kaspars šķiet interesants arī kā mākslinieks, ne tikai kā cilvēks, profesionāli viņu ļoti augstu vērtēju. Esmu bijusi klāt arī Kaspara grūtajos brīžos. Esmu redzējusi, cik grūti viņam kā slavena tēva (mākslinieks Indulis Zariņš – A. M.) dēlam bija izsist savu vietu mākslā.
Mēs viens otru saprotam, jo profesija abiem ir ārkārtīgi svarīga. Mūsu profesija pieprasa laiku vienpatībai. It kā tu esi kopā ar otru cilvēku – mums ir kopēja darbnīca –, bet reizē arī tālu prom. Šādi iespējams no otra cilvēka atpūsties, pat esot blakus vienā telpā. Reizēm vienlaikus gleznojam, bet katrs esam it kā savā radošajā tunelī. Kad sagribas, iznākam no sava tuneļa un parunājam par mākslu, par filmām vai parādām, kas mums sanācis.
Man ļoti svarīga apziņa, ka Kaspars mani atbalstīs visās radošajās izpausmēs un es to pašu varu sniegt viņam. Es diezgan priecīgi skatos uz lietām, kaut reizēm man uznāk īsi pesimisma uzplūdi. Kaspars mani vienmēr pastutē, sakot: redzēsi, viss būs labi! Viņš mani nomierina, un man vienmēr ir tik labi, ka neesmu viena pati. Pirms izstādēm nespēju tikt galā ar pārdzīvojumiem, mani pārņem iekšējs nemiers, šķiet – kaut kas nav tā, kā vajag. Tad Kaspars ar savu mūžīgo mierīgo smaidu ienāk darbnīcā, un es jau zinu, ka viņš tūlīt teiks: «Viss ir labi, viss ir kārtībā. Nomierinies!» Mani nomierina jau tas vien, ka viņš mani tūlīt mierinās. (Smejas.)
Protams, mēs šad tad pastrīdamies. Taču tā mierīgi. Neesam trakie, kas plēš traukus vai dauza mēbeles. Divdesmit seši gadi kopā – tas nav maz. Vairāk savas dzīves laika esam pavadījuši kopā nekā atsevišķi. Piecdesmit gadu jubilejā Kaspars man uzdāvināja skaistu gredzentiņu ar actiņu, kuram viena puse veidota no dzeltenā zelta, otra no baltā. Ar domu – pusi dzīves mēs esam kopā... Man ļoti patīk brīži, kad Kaspars augšā glezno, bet es lejā daru kaut ko ļoti sievišķīgu vai saimnieciski rosos ¬ – lasu žurnālu, kaut ko kārtoju. Tai mirklī manī ir tāda omulības izjūta! It kā es sēdētu pie siltas krāsniņas vai kamīna. Tāpat man patīk brīži, kad gleznoju un ik pa laikam ienāk Kaspars, atnes vīnu, pasēž uz dīvāniņa, mēs parunājam. Viņš apskatās, ko jaunu esmu paveikusi... Ir tik labi! Tādi sīkie harmoniskie laimes brīži. Šī mazā beznosacījumu laime, kura jāprot saskatīt, dod spēku dzīvot tālāk.
