Anmary pieturzīmes:
- Dzimusi 1980. gada 3. martā Gulbenē.
- Rēzeknes Mūzikas koledžā beigusi klavieru klasi.
- Studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā un Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā.
- Strādājusi Arņa Medņa studijā par vokālo pedagoģi.
- Piedalījusies TV realitātes šovā Fabrika 2 un ieguvusi otro vietu.
- Gatavojas savam pirmajam solokoncertam.
- Audzina dēliņu Martu Gabrielu.
LINDA AMANTOVA jeb ANMARY ir mēģinājusi iet dažādus ceļus, bet vienmēr atgriezusies pie mūzikas un sapratusi: tas ir viņas. 22. maijā viņa dziedās Eirovīzijas 1. pusfinālā.
Man vienmēr ir lielas bailes no nezināmā.
Esmu aplauzusies tāpēc, ka bijusi pārāk tieša un atklāta.
– Tu esi prāta vai jūtu cilvēks?
– Pilnīgi noteikti jūtu vairāk nekā prāta. Man ir spēcīga intuīcija, bet diemžēl bieži vien tajā neieklausos. Tikai vēlāk saprotu, ka manai iekšējai balsij bijusi taisnība, taču tajā brīdī kādu savu iespēju neizmantoju. Tomēr neko, kas ar mani noticis, nenožēloju un nedomāju, ka tāpēc kaut ko esmu palaidusi garām, jo dzīves skola, kuru ieguvu, man ir bijusi nepieciešama. Ja tās nebūtu, citā reizē varbūt daudz smagāk apdauzītos. Reizēm mēdzu apmeklēt astrologus, lasu ezoterisku literatūru. Mani interesē netveramais un ar prātu neizskaidrojamais. Es ticu zvaigznēm un liktenim. Protams, tikai sēžot un gaidot nekas no tajā ierakstītā nenotiks, turklāt zināmā mērā cilvēks savu likteni var mainīt, bet savu nolikto ceļu tik un tā ies. Par to esmu pārliecinājusies. Visi mani mēģinājumi iet pa citu ceļu noveduši atpakaļ uz tā, kas paticis kopš bērnības, un tā ir mūzika. Pēc horoskopa esmu Zivis, un tā arī peldu, kur ūdens plūst. (Smejas.) Tomēr nekur tālu no tā, kur man jābūt, neesmu aizpeldējusi. Astrologi saka: es peldot pareizi.
– Kur tavs ceļš ir sācies?
– Esmu lauku meitene no Gulbenes. Dzīvoju pilsētā, bet visas vasaras pavadīju laukos pie omītes. Kopā ar māsīcām, dvīnēm, kas dzīvoja Cēsīs, pa siena čupām lēkājām. Izdziedājām visas dziesmas, ko zinājām. Mums topā bija Bumerangs. Mums ļoti patika viņu dziesma No Rīgas iet vilciens uz Valku. Tās beigu vārdus par skumjo vasaru, kad acīs mirdz asara, septembrim tuvojoties, kad bija jāšķiras, dziedājām patiešām ar asarām. Mums pie omītes jautri gāja un bija ļoti labi. Vēl arvien ir labi. Tur ir māju izjūta. Kad tagad ar dēliņu vasarā aizbraucam uz laukiem, esam apčubināti, aptekalēti un apmīļoti. Esmu laimīga, ka man vēl arvien ir abas omītes: gan no mammas, gan tēta puses, arī viens vecaistēvs, mani mīļie cilvēki. Bērnībā vairāk dzīvoju pie tēta mammas, jo tie lauki ir netālu no Gulbenes. Kad sākās skola, Gulbenē bijām divas vien ar mammu. Viņai esmu vienīgais bērns, tēta otrajā ģimenē man ir brālis. Mani vecāki izšķīrās, bet mēs esam šķirto ģimeņu labais variants, kad arī pēc šķiršanās visi paliek labās attiecībās.
– Tev ir kāda bērnības trauma?
– Ir gan! Man bija astoņi gadi, kad, nākdama mājās no skolas, mūsu kāpņu telpā mani pārbiedēja kaimiņš. Viņš bija sēdējis cietumā, ļoti nepatīkams tips. Dzīvoja stāvu zemāk, un man bija jātiek viņam garām uz savu piekto stāvu. Galīgi pārdzēries, viņš nāca man pretī, un, viņu ieraugot, man caur ķermeni izskrēja strāvas, ko nevaru izstāstīt, bet tā sajūta man ir vienmēr, kad sajūtu briesmas. Bailes kopā ar paniku, galvā sāk pulsēt, un saproti, ka šis ir brīdis starp dzīvību un nāvi. Viņš mani sagrāba ap vidu un krieviski teica: «Es tev palīdzēšu uzkāpt.» Sacīju: «Es pati varu!» – un rāvos laukā, bet mani bērna spēciņi bija par maziem. Man bija smaga soma, nevarēju arī paskriet. Viņš mani stiepa, un es kliedzu pa visu kāpņu telpu. Cilvēki pavēra dzīvokļu durvis, bet tūlīt aiztaisīja. Neviens nenāca mani glābt. Kliedzu, raudāju un lūdzos, lai laiž mani vaļā. Mēģināju krieviski teikt: «Mņe toļko vosem goģikov.» Manuprāt, viņam bija ļauni nodomi. Mani izglāba viņa kaimiņiene. Kad viņš mani bija aizstiepis līdz savām durvīm, sava dzīvokļa durvis atvēra Sofijas tante un uzkliedza: «Laid tūlīt bērnu vaļā!» Viņa mani ieveda savā dzīvoklī, un es tur paliku, kamēr no darba pārnāca mamma. Par notikušo viņa ziņoja policijai, bet vienmēr, kad nācu mājās, šausmās drebēju. Man rokā jau bija atslēgas, un es lielā tempā skrēju augšā uz savu dzīvokli. Tās bailes manī bija ilgi. Vakaros gāju uz mūzikas skolu. Tā bija turpat blakus mājai, bet apkārt auga krūmi, un man likās, ka tajos kāds stāv. Vienmēr pieteicu mammai, lai skatās, kamēr es ieeju skolā, un viņa stāvēja mājās pie loga un skatījās.
– Vēl arvien baidies?
– Es nojaušu briesmas. Tās sajūtas neapzinātā līmenī manī vienmēr nostrādā. Signāli, kas mani brīdināja toreiz bērnībā mājas kāpnēs, tieši tāpat nostrādāja vēlreiz, kad jau studēju Rīgā. Tad mēdzu uz mājām braukt ar stopiem. Es vienmēr stāvēju Juglā aiz tilta kopā ar kādu draudzeni, bet toreiz stopoju viena. Pieturēja laba mašīna, un pieklājīgs vīrietis ap gadiem četrdesmit teica, ka varot mani aizvest līdz Ieriķiem. Lai būtu! Vienmēr tā pa gabaliņam līdz Gulbenei tiku. Iekāpu, aizvēru mašīnas durvis un jutu, ka man pakausī sāk pulsēt. Sapratu – viss, mana intuīcija strādā! Vīrietis uzreiz arī taisīja vaļā bikses un teica: «Na, patrogai!» Mierīgi pateicu: «Būs labāk, ja tu tūlīt apturēsi mašīnu un mani izlaidīsi!» Viņš runāja, ka iebrauks turpat mežiņā. Sacīju: «Nebūs nekāda mežiņa!» Prasīju, vai sieva viņam ir. Jā, esot. Jautāju, vai viņam patiktu, ja sieva tā darītu. Tādu reakciju viņš laikam nebija gaidījis. Es nekliedzu, nelūdzos, neraudāju. Nezinu: nostrādāja mans miers vai jautājums par sievu, bet mašīnu viņš apturēja. Izkāpu šosejas malā, un man sākās histērija. Raudāju, pateicos Dievam, ka esmu izsprukusi sveikā un palikusi dzīva. Laikam izskatījos briesmīgi izmisusi. Apstājās kāda lielā fūre, un es, būdama šokā, tajā iekāpu. Man bija šausmīgas bailes stāvēt ceļmalā. Parasti brīdina, lai nebrauc ar fūrēm, bet toreiz tur jutos drošībā. Šoferis neko nejautāja, aizveda līdz Smiltenes pagriezienam, no kura vairs nav tālu līdz Gulbenei, novēlēja laimīgu ceļu. Mammai, protams, neko nestāstīju un, vari iedomāties, atpakaļ uz Rīgu atkal braucu ar stopiem! (Smejas.) Vīrietis, kas mani Gulbenē paņēma, teica, ka varot aizvest tikai līdz Smiltenes pagriezienam, jo tālāk braucot uz Valmieras pusi, bet arī tas man derēja. Izkāpu, aplī izgāju uz Rīgas ceļa un gaidīju kādu mašīnu. Piebrauca tā pati, kas mani jau veda, un šoferītis teica: «Kāp iekšā! Kādu gabaliņu vēl pavedīšu! Forši bija ar tevi parunāties.» Es – priecīga. Braucām, runājām, un kādā brīdī viņš pajautāja, vai negribu turpat netālu mežā redzēt pasakainu ezeru. Labi! Man ne mazāko baiļu. No tā cilvēka nāca labestība, un es viņam uzticējos. Aizbraucām līdz ezeram, tur tiešām bija ļoti skaisti. Viņš stāstīja par to vietu saistībā ar saviem dzīves notikumiem, ko vairs neatceros. Pēc tam vēl kādu gabalu aizveda tuvāk Rīgai, pa ceļam iegājām kafejnīcā, viņš man sapirka bulciņas un kūciņas. Teica: studentītei, ko vakarā ieēst! Man dzīvē bijuši arī forši gadījumi, kad satieku labus cilvēkus.
– Kā sākās tava dziedātājas karjera?
– Bērnudārzā. (Smejas.) Pēc pamatskolas mācījos Rēzeknes Mūzikas koledžas klavieru klasē. To pabeigusi, pēc pieciem gadiem devos uz Rīgu un biju nolēmusi mūzikai mest mieru. Iestājos Latvijas Universitātē Svešvalodu fakultātē, bet ātri vien sapratu, ka esmu iebraukusi auzās. Man patīk valodas kā hobijs, bet nevis profesija. Mammai neko nesakot, pa kluso izņēmu dokumentus, taču viņa tāpat uzzināja. Kāds bija piezvanījis un pateicis. Mamma bija šokā: meita tikusi Universitātē un izstājas! Mēģināja pierunāt, lai eju atpakaļ, bet tā bija pirmā reize, kad iebildu un izdarīju pēc sava prāta. Biju sapratusi, ka mans aicinājums tomēr ir mūzika, un izlēmu stāties Mūzikas akadēmijā. To gadu līdz iestājeksāmeniem pa Rīgu nomuļļāju, atradu dažādus darbiņus. Lielveikalos prezentēju Rīgas dzirnavnieka produktus, piedāvāju pircējiem nogaršot dažādas putriņas.
Nākamajā gadā iestājos Mūzikas akadēmijā, nomainījās kopmītnes. Nokļuvu Baltajā kazā, radošā vidē, kur visu laiku apkārt skanēja mūzika. Sapratu, ka esmu īstajā vietā. Man ļoti patika arī manās pirmajās kopmītnēs Tālivalža ielā 1b Teikā, kur dzīvoja Universitātes studenti. Mana istabiņa bija otrajā stāvā, un, tikai projām ejot, uzzināju, ka zem manis dzīvojusi kopmītnes dežurante. Varu iedomāties, kādas tās viņai bija ciešanas, jo man vienmēr uz visskaļāko bija ieslēgta mūzika un es pilnā kaklā bauroju līdzi. Brīnos, ka man neviens neaizrādīja. Arī dežurante neteica neviena vārdiņa, lai gan varu iedomāties, kā tas var krist uz nerviem. Cilvēks, kas tagad ir viens no maniem labākajiem draugiem, stāstīja, ka viņš tolaik stāvējis gaitenī aiz manām durvīm un klausījies, kā es dziedu. Mana repertuāra topā tolaik bija Vitnija Hjūstone. Miljoniem reižu tinu atpakaļ viņas dziesmas un mācījos no viņas tehniskas lietas.
Zini, kāda man Rīgā bija pirmā publiskā uzstāšanās? Līvu laukumā es dziedāju karaoki. Man nebija ne jausmas, kas tā karaoke ir. Draudzene mani tur aizveda. Pasākumu vadīja vējabrālis Frīdis. Man iedeva dziesmu grāmatu, no kuras izvēlēties gabalu. Es paņēmu Mireiju Keriju. Ar lielu pierunāšanu izgāju priekšā. Man tā trīcēja rokas, it kā tas būtu lielākais manas dzīves eksāmens. Pēc ovācijām sapratu, ka nodziedāju prīmā. Draudzene pēc tam teica: «Kā es ar tevi lepojos!» Tagad smiekli nāk: kas tur liels – uzdziedāt karaoki?! Bet toreiz man tas bija tā-āds notikums!
Mūzikas akadēmiju nepabeidzu. Man patīk opera, es vienmēr kaifoju, kad dzied Inese Galante. Viņas tembrs ir kaut kas debešķīgs, bet sevi operā neredzēju. Gribēju tikai zināt kaut ko vairāk par klasisko dziedāšanu, saprast mehānismu, kā manī veidojas skaņa, kas notiek ar manu ķermeni, kā tajā viss strādā, izpētīt savas balss tehnisko uzbūvi. Paldies manai pasniedzējai Maijai Krīgenai un diviem studiju gadiem Mūzikas akadēmijā, bet es sapratu, ka ir jāizvēlas, ko uz skatuves gribu darīt, jo jaukt kopā klasisko dziedāšanu ar vieglo žanru nedrīkst. Nekas labs tad neiznāks ne vienā, ne otrā. Pēc Maijas Krīgenas teiktā, esmu dramatiskais soprāns, taču arī popmūzikā vajag atrast savu niansi un tembru, savas balss rozīnītes. Popmūzikā atrastās klasiskajā neder.
– Tevi daudzi atceras no otrās Fabrikas, savulaik ļoti populāra televīzijas realitātes šova, kurā jauni cilvēki it kā mācījās dziedāt.
– Kad aizgāju no Mūzikas akadēmijas, mēģināju trešo studiju piegājienu. Iestājos Pedagoģijas un vadības augstskolā Džeza un populārās mūzikas nodaļā. Tolaik jau biju sākusi strādāt Arņa Medņa studijā par vokālo pedagoģi. Pie šā darba tiku pavisam nejauši. Man vienmēr ir lielas bailes no nezināmā. Stipri jāsaņemas, lai mestos tajā iekšā. Biju sākusi komponēt un gribēju atrast sev producentu, kas palīdzētu man ierakstīt dziesmas. Piezvanīju uz Arņa Medņa studiju, gribēju par šo lietu runāt ar viņu, bet Arņa nebija. Viņa sieva Iveta teica, lai aizeju, bet arī todien Mednim nebija laika ar mani runāt. Studijā domāja, ka esmu nākusi dziedāt, un Jolanta Gulbe, kas tur bija vokālā pedagoģe, paņēma mani noklausīties. Nodziedāju vokāli tīri, un Jolanta pateica: «Tev viss ir kārtībā, bet balss pārāk tīra.» Izgāju laukā, un uznāca bimbiens. Es taču gāju ar pavisam citu mērķi, un likās, ka Jolanta man pateica ne pa tēmu. Taču viņa pateica vien to, ka man vajag savu individualitāti, balss personību, ar ko tā atšķirsies no citām. Viss pārējais jau ir kārtībā. Nākamajā reizē aizgāju pie Jolantas uz nodarbību paskatīties, ko tur dara. Viņa jau ilgi bija strādājusi, sāpēja galva, un Jolanta uz brīdi izgāja. Teica, lai es pasekoju, kā meitenes dzied. Ienāca atpakaļ abas ar Ivetu, paklausījās, ko es meitenēm stāstu, un Iveta pēkšņi pateica: «Nāc pie mums par skolotāju!» Man aizsitās elpa. Es Arņa Medņa studijā mācīšu citus dziedāt! Tā sākās mana vokālās pedagoģes karjera. Tolaik notika arī dalībnieku atlase pirmajai Fabrikai. Arnis bija Fabrikas muzikālais krusttēvs. Es arī gribēju piedalīties, bet mani nepaņēma, jo vajadzēja dažādus tipāžus, bet es biju kaut kas pa vidu starp Chilli un Soho. Teica, ka mani ņems nākamajā Fabrikā. Uzmetu lūpu.
– Kam tev vajadzēja Fabriku? Tu taču jau mācēji dziedāt?
– Gribēju dziedāt uz skatuves kopā ar mūziķiem, un piedevām to rādīja televīzijā. Tas taču bija kaut kas! Notikums! Dzīve barā slēgtās telpās. Man gribējās to realitātes šovu. Skatījos pirmo Fabriku, un man patika. Domāju: cik viņiem tur ir feini! Mani paņēma otrajā Fabrikā. Tur bija Snake, Edijs, Detlefs, Mikus, Marika Jase – Noras Bumbieres māsasmeita, Elfa (par viņu neko pēc tam neesmu dzirdējusi). Mūsu Fabrikā uzvarēja Snake, Jānis Blūms. Es paliku otrā.
– Ko tev Fabrikas laiks dzīvei iedeva?
– Tie trīs mēneši no septembra līdz Ziemassvētkiem bija laba dzīves skola. Sākumā visi izrādījās, es arī kā tāds papagailis. Visapkārt kameras. Mani taču filmē! Es biju lauku meitene, nonākusi pilnīgi nezināmā vidē, bet tā bija skarba skola. Kļuvu kā sabozies ezītis, visu laiku par kaut ko abižojusies. Tagad domāju – par ko es cepos un apvainojos? Smieklīgi! Pārdzīvoju, ka Fabrikas laikā strauji uzēdos. Iegāju šovā slaida, bet guļot, ēdot un nekustoties strauji nāca klāt kilogrami. Man tas ķērās pie sirds, visu laiku bija aizvainojums, un tad jau vairs nekas nebija labi. Par visu uzmetu lūpu. Balstiņa, Laķa kungs, arī visu laiku provocēja. Smalks psihologs, ļoti smalks, viņš mācēja radīt šovu. Tas jau arī bija mērķis. Mēs dzīvojām, nezinādami, kas notiek ārā, ko cilvēki par mums runā. Mamma pārdzīvoja, visvairāk par to, ka man ir tāds diskomforts. Man patīk siltums un mīļums, pozitīvas emocijas, bet tā bija laba skola – iemācīties ar visiem sadzīvot un līdz pēdējam brīdim netikt izbalsotai, dziedāt finālā. Sadzīvošanas pieredze man iemācīja neapvainoties par katru vārdu un piezīmi, nepateikt visu, ko es domāju par citiem. Esmu aplauzusies tāpēc, ka bijusi pārāk tieša un atklāta. Nevienam nepatīk dzirdēt patiesību, ja tā neatbilst tam, kā gribētos, lai būtu. Arī man to negribas. Kad saviem audzēkņiem aizrādu un redzu viņu reakciju, saprotu, ka man vajadzēja pateikt smalkāk, iejūtīgāk, vairāk caur puķēm, bet es parasti bliežu pa tiešo. Cilvēks ir gribējis dzirdēt kaut ko daudzsološāku, un viņš uz mani apvainojas. Ja manus padomus nepieņem, saprotu, ka arī man nevajag cīnīties. Tā arī man bijusi mācība. Pedagoģijas darbā metos ar lielu sparu. Visu, ko zināju, gribēju iemācīt arī citiem, mēģināju katram tās gudrības liet ar karoti iekšā, līdz vienā brīdī sapratu: nevajag, jo tas otrs negrib ņemt pretī. Viņam to nevajag. Viņš domā, ka pats visu zina un prot. Ja redzu, ka cilvēks grib iemācīties dziedāt, palīdzu. Ja neņem pretī, es arī vairs necīnos par viņa ceļu uz skatuvi. Man taču to nevajag.
– Vai augstskolu pabeidzi?
– Nepabeidzu arī trešo augstskolu! (Smejas.) Kad iestājos, tūlīt iegāju Fabrikā. Iznācu laukā, fabrikantiem sākās koncerti, paņēmu akadēmisko gadu. Man tobrīd studijas laikam nebija tik aktuālas, lai visus spēkus un laiku veltītu mācībām. Visu laiku bija kaut kas svarīgāks. Tad piedzima dēliņš, viņu audzināju. Tagad gan esmu nolēmusi studijas atsākt.
– Tavas dzīves svarīgākais notikums noteikti ir dēla piedzimšana?
– Jā, Marts Gabriels ir mans lielais dzīves notikums! Viņš piedzima pirms diviem gadiem 28. decembrī. Jau pirms viņa piedzimšanas zināju, ka viens vārds viņam būs Gabriels. Tā sauc manu sargeņģeli. Kad izvēlējos otru – Marts, nezināju, ka vārdadiena tam ir 3. martā, kad man dzimšanas diena. Tā liktenīgi viss sakrita, bet laikam tā bija nolemts. Marts Gabriels ir mans mīļumiņš. Liels prātvēders. Riktīgs Mežāzis, bišķi kundziņš. Nevaru saprast, vai tas ir raksturs, vai arī puikas vispār jau mazi pārbauda novilktās robežas, lai saprastu, cik tālu drīkst iet un kas mājās ir noteicējs: mamma, tēvs vai viņš. Pirmos divus gadus ar pilnu atdevi esmu veltījusi bērnam, tagad atkal gribu pievērsties darbam. Viņš mani ielika režīmā, bet man gribas vēl kaut ko. Tagad man ir grafiks, pie kura turos. Man vajag uzdevumus un pienākumus, un visu laiku es tos atrodu. Mana pārliecība: domā par to, ko domā, un vēlies to, ko vēlies, tad arī tas notiks.
– Tagad tavs uzdevums ir pārliecinoši sevi parādīt Eirovīzijas finālā.
– Ivars Makstnieks man ir uzrakstījis ļoti skaistu dziesmu ar Rolanda Ūdra vārdiem Beautiful Song. Kad Ūdrītis rakstīja vārdus, viņš nezināja, ka to dziesmu dziedāšu es, bet tā ir stāsts tieši kā par mani. Pirms pusfināla diemžēl nobruka viss, kā dziesmu bija iecerēts parādīt. Piedzīvoju situāciju, kad cilvēks, kam biju uzticējusies, mani uzmeta. Bet tagad pirms fināla noskaņojums ir pozitīvs. Jūtos par sevi pārliecināta. Jūtu pamatu zem kājām. Redzu stāstu, ko dziesmā gribu izstāstīt. Tas būs pavisam cits dziesmas uzvedums.
P.s. Viņa to izdarīja!
– Tev gribas aizbraukt uz Baku?
– Gribas gan! Bijušajā Savienībā vispār nekur neesmu bijusi. Ja man būs iespēja Baku Eirovīzijā pārstāvēt Latviju, zinu: es to izdarīšu godam. Neviens, protams, nevar paredzēt to, kā saliekas zvaigznes, bet es būšu izdarījusi maksimālo, lai skatītājiem būtu prieks par manu priekšnesumu un man, lai kāds būtu rezultāts, būtu prieks un gandarījums par paveikto.
Foto – Iveta Vaivode un no Lindas Amantovas personiskā arhīva
