Sex in the City
Mūsu darba kompānijai piepulcēja vēl viena atbraucēja – blonda, efektīga poliete Margarita. Lai arī modeles cienīgā garumā, viņa pārvietojas tikai augstpapēžu kurpēs. Šajā krodziņā Margarita strādās nu jau ceturto vasaru. Viņai ir 21. Pirmajā brīvajā dienā viņas abas ar rumānieti aiziet uz filmu Sekss un lielpilsēta 2 un atgriežas ne tikai absolūtā sajūsmā, bet atved kulta sekotājas. Kopš salā notika filmas pirmizrāde, ik vakaru krodziņā ierodas kāds glīti sapucējies draudzeņu četrinieks, kas nekļūdīgi demonstrē – filma bija par viņām. Kopš tā brīža mums krogā bieži jūk kokteiļa Sex on the Beach nosaukums. Mums un klientēm tagad ir Sex in the City. Manī ir stipri apdzisis snobiskais pašaizsardzības smīns. Bez pūlēm pieņemu, ka cilvēki un gaumes ir dažādas.
Toties ar darbu man iet arvien grūtāk. Galdiņu skaits proporcionāli nostrādāto dienu skaitam pieaug, līdz tas sasniedz pusi no abām krodziņa telpām. Man nereti gadās problēmas ar grieķu jauniešiem, kas nerunā angliski. Viņi nesaprot mani, savukārt es ar pūlēm un kļūdaini saprotu viņus. Tikpat nelāgi iet ar naudu, jo tikai reizēm neesmu pārskaitījusies un rīta pusē varu zāles pārzinim atdot tik naudas, cik uzrāda mans dzeltenais blociņš ar apmeklētāju pasūtīto dzērienu un ēdienu sarakstu. Ja dzeramnaudā esmu savākusi sešus eiro, bieži piecus no tiem nemanāmi pielieku pie atdodamās naudas, lai nosegtu iztrūkumu. Šķiet, kas tur īpašs – sarēķināt, cik jāmaksā cilvēkiem pie mana galdiņa?! Bet, ja tajā laikā, kamēr, vairs neuzticoties savai matemātikas prasmei, spaidu kalkulatora pogas, mani vismaz pāris reižu parausta un drudžaini sauc, ka citur kaut kas nekavējoties jāizdara, man neizdodas pat pogas nospiest pareizi. Taču es apņēmīgi turos, jo katram nepatīkamam gadījumam seko kaut kas kompensējošs. Joks ar kolēģiem, jaunapgūts vārds grieķiski, kāds patīkams klients. Un, ja nu nekas tovakar nelīdz, –tad nākamā diena ar sauli un Egejas jūru.
Lūzuma punkts. Es braucu mājās!
Tomēr negaidīti pienāk nakts, kas pieliek punktu. Turklāt tik dzelžaini, ka vairs nešaubos: viss, par oficianti Grieķijas nakts krogā es vairs nestrādāšu! Kādā vakarā, kad krodziņš stāvgrūdām pilns, starp maniem klientiem ir īpatnējs grieķu puišu tandēms, ar kuriem jau iepriekš man regulāri veidojās valodas nesaprašanās. Nakts gaitā viņiem piepulcējas arvien jauni paziņas, kamēr ap galdiņu sēž jau desmit cilvēku. Katrs ik pēc brīža pasūta dzērienus. Mūzika krodziņā ir tik skaļa, ka sarunāties var vai nu kliedzot, vai arī iegremdējot lūpas otra ausī. Izvēlos pirmo variantu. Es nemitīgi joņoju – ar netīru trauku paplātēm, ar svaigiem kokteiļiem, ar lupatu, ar pelnu traukiem, ar jauniem pasūtījumiem, ar gādīgu skatienu un apvaicāšanos, vai kāds nevēlas vēl kaut ko. Kompānija ar īpatnējo puišu tandēmu sadomājusi maksāt un pastiepj man palielu banknoti. Caur troksni vaicāju – vai maksāts tiek par visiem? Man pretī piekrītoši māj. Sarēķinājusi atnesu atlikumu un sastopos ar nesapratni sejās. Viens no puišiem baksta uz savu tukšo dzēriena glāzi. Prasu: «Vai vēl vienu?» Pretī saņemu piekrītošu galvas mājienu. Vairākkārt pārskatu savu pasūtījumu blociņu, lai nojaustu, ko gan viņš tādu ir dzēris, atrodu, saņemu no bārmeņa un atnesu. Sejās vēl lielāka nesapratne. Izrādās – viņi grib maksāt katrs par sevi. Atdodu maksātājam lielo naudas zīmi un angliski saku, lai viņš atdod atlikumu. Puisis plakšķina acis un izliekas nesaprotam. Esmu uzvilkusies, mēģinu caur troksni skaidroties. Pēc brīža atmetu ar roku un aizeju pēc rumānietes, kura pietiekami labi runā angliski un grieķiski. Rumāniete savukārt ir kliedējusi darba stresu ar pāris kokteiļiem un smaidīgi lūkojas pretī. Viņa nesaprot, ko skaidroju par nupat notikušo. Man ir tādas dusmas un izmisums, ka, pārkliedzot mūziku, vēl un vēlreiz atkārtoju, ka man vajadzīgs atlikums, ko izdevu puisim. Rezultātā mani nesaprot neviens. Kompānija norēķinās katrs par saviem dzērieniem, pieceļas un aiziet. Rumāniete saka, lai neķerot kreņķi, viss ir pareizi – nekāda iztrūkuma nebūs.
Bezspēcība, dusmas un izmisums ir tik lieli, ka spēju vien izlauzties caur pūlim līdz tradicionālajai raudu vietai – tualetei – un elsojot cenšos nomierināties. Galvā negrozāmi un ledaini saslēdzas: es nevaru šo darbu veikt! Es nespēju izturēt tādu stresu un spriedzi! Velti manu skatienu nakts gaitā medī abi mani labie paziņas – pavārs un mazais intelektuālis zviedrs. Viņi cenšas runāt, mierināt. Pavāram īsi izstāstu, kas noticis. Viņš skatās uz mani atbalstoši un saprotoši un piebilst, ka nauda taču ir sīkums. Aizejot pavārs uz bāra letes atstāj man atlikumu, ar kuru aizgāja grieķu kompānija. Izrādās, arī tā cilvēki var rīkoties – vienkārši aiz līdzjūtības un cilvēciskām simpātijām.
Kur pasaulē smelties spēku?
Šī ir otrā reize, kad emocionālu pārdzīvojumu cenšos noskalot jūrā. Ceru, ka izmisums tomēr pāries. Pārdomāšu. Ir nakts. Esam beiguši darbu īsi pēc četriem. Augstu debesīs kā nosēts ar zvaigznēm. Jūra neko daudz neatšķiras no tumsas melnuma virs galvas. Šķiet, it kā peldētājs bristu naktī – it kā nakts būtu nevis laiks, bet vieta. Mistiski, reibinoši un, kamēr tu neizkāp krastā, – simtprocentīgi dziedējoši. Aizgājusi mājās, nevaru iemigt. Man vajag ar kādu parunāties. Izstāstīt. Bet nav neviena.
Nākamajā rītā aizeju uz interneta kafejnīcu. Runāju ar mammu un visu laiku raudu. Es ļoti gribu, lai mani pažēlo. Tā vietā saņemu pārmetumus, ka vajadzēja domāt un izvērtēt savus spēkus pirms braukšanas. Nav jau vērts aizstāvēties un teikt, ka atzīstu – man ir sliktas iztēles spējas. Tas viss neko daudz nemaina un, protams, arī nepalīdz. Beidzu sarunu, atveru airBaltic mājaslapu un nopērku biļeti atceļam. Sēžu, skatos uz maršruta nosaukumu Atēnas–Rīga, un pakāpeniski iestājas līdzsvars un miers. Kad eju cauri pilsētai, mani pamana un sauc uz kafiju pavārs. Viņš sēž savā āra restorāniņā. Ir pati dienas tveice. Cilvēki pabrokastojuši un vēl nepusdieno. Glīti, tukši galdiņi zem sargājoša plata jumta. Pavārs malko savu pirmo šodienas kafiju. «Tagad apsēdies un izstāsti, kas ar tevi notiek,» viņš ļoti mierīgi saka. Un es izstāstu visu – arī to, ka esmu nopirkusi biļeti. «Nevajag! Un ja nu viņš kādam izstāstīs? Tu taču nesaņemsi nopelnīto naudu!» auro iekšējais cenzors. Bet pavārs runā un izstaro tādu izpratni, ka cenzors atkal jau paliek ar pārsteigumā pavērtu muti – vai tiešām ir arī tādi cilvēki? «Tad, kad ir slikti, vissvarīgākais ir runāt,» saka pavārs. «Es arī kādreiz visu turēju sevī, līdz iedzīvojos pamatīgās sirds problēmās. Tu nerīkojies gļēvi. Nekādā ziņā. Es atbalstu un saprotu tavu lēmumu.» Pēc sarunas šķiet, ka pasaulē man ir vēl viens draugs. Es viņu tūlīt zaudēšu, bet šobrīd viņš ir.
Sasistas uz laimi
Glāzes aizlido un sašķīst sīkās drumslās. Tanī brīdī, kad pēdējā darba naktī esmu strauji pagriezusies no bāra letes ar tikko sameistarotiem kokteiļiem, man aiz muguras savā drudžainajā ātrumā uzradies brazīlietis. Godīgi sakot, es gaidīju šo brīdi kopš pirmās dienas. Nu, lūk, arī tas ir noticis. Brazīlietis steigšus slauka stiklus un alkohola peļķes, bet bārmenis ar domīgu sejas izteiksmi velk no glāžu turētāju līnijām jaunas kokteiļglāzes. Šonakt ir ļoti daudz cilvēku un pasūtījumu. Pa dienu gaiss iekarsis līdz +38 grādiem, un arī uz vakaru tveice negrasās tik viegli atkāpties. Pirmās alkohola glāzes, remdējot slāpes, atnācēji izdzer strauji. Skrienot man mugura ir cauri slapja. Pāris dienu man sāp kakls un kliegt troksnī ir arvien grūtāk.
Noteikti labi zini to izjūtu, kāda rodas, kad otram jāpasaka kaut kas nepatīkams. Turklāt vēl cilvēkam, no kura reakcijas esi atkarīga. Pirms saku krodziņa īpašniekam, ka esmu nopirkusi biļeti atceļam un dodos prom, pārcilāju visus iemeslus, kādēļ maniem kolēģiem un viņam ir izdevīgi un labi, ka aizbraucu. Stāstu sev, ka esmu vājais posms ļoti profesionālā komandā, apceru to, ka rumāniete visu vasaru varēs būt līdzās savam bārmenim un viņai vairs nedraud aizsūtīšana atpakaļ uz pamatu darbvietu – Atēnu krogu. Domāju par Margaritu un brazīlieti, kuri garlaikojas, ja klienti negriež krogu kājām gaisā. Ja nebūs manis, viņi varēs skriet vēl ātrāk. Tas, kas man izraisa baisu stresu, viņiem ir kā narkotika.
Es strādāju bez līguma un biju stratēģiski izlēmusi pateikt par prombraukšanu dienā, kad saņemšu algu. Pēc norunas, to maksā ik pēc trim nedēļām, bet noteiktajā datumā mēs neko nesaņēmām. Tuvojās mana ar biļeti apstiprinātā aizbraukšanas diena, un bija vien jādara zināms savs lēmums. Līdz brīdim, kad neaprunājos ar īpašnieku, man bija bail, ka nesaņemšu ne centa par nostrādāto laiku.
Īpašnieks skatās manī nopietni un klusē. Viņa sejā nav ne vēsts no dusmām vai aizkaitinājuma. Viņš tikai nevar saprast, kāpēc. «Zini, sākumā tu maniem draugiem pavisam nepatiki. Tu šķiti par nopietnu, par saspringtu. Viņi teica, ka esmu kļūdījies, bet es zināju, ka neesmu. Un ar laiku pilnībā mainījās arī viņu viedoklis. Tu visiem patīc tieši tāda, kāda esi. Turklāt tevī ir zudusi spriedze. Tu dejo, smejies, sarunājies. Kāpēc tu tagad gribi aizbraukt, kad viss ir labi?» Manam lēmuma nav sakara ar cilvēkiem, jo viņi man patiešām patīk. Es nespēju izturēt spriedzi, ko rada pūļa, trokšņa, steigas un naudas kombinācija. Nezinu, vai īpašnieks šādu pamatojumu uzskata par nopietnu, bet viņš to pieņem.
Pēdējās darba nakts noslēgumā zāles pārzinis ar tēvišķīgu gādību saskaita manis nostrādātās stundas, skrupulozi visu pārskaita vēlreiz un vēlīgi izmaksā algu. «Ja nu tu pēkšņi nākamvasar pārdomā, brauc atkal! Mēs tevi gaidīsim,» viņš saka un, atmetis vienmēr ieturēto diskrētumu, noskūpsta mani grieķu labākajās tradīcijās – uz abiem vaigiem. Saskūpstāmies ar visiem pārējiem kolēģiem. Solāmies rakstīt un sazināties.
Vislabākā sieviete – klusējoša sieviete
Aiz manis līgani aizveras krodziņa durvis. Aust. Ārā ir +26, un āda pārklājas ar karstu mitrumu. Meklēju sevī vainas izjūtu par pieņemto lēmumu, bet tā neatrodas. Atrodas citas – pabeigtība un apmierinātība par izdarīto. Pēdējā naktī krogā sasniedzu personīgo ienesības rekordu – pārdevu dzērienus par gandrīz 700 eiro. Un tas man ir daudz, ja rēķina, ka viens kokteilis maksā vidēji 7 eiro. Grieķijas projekts ir bijis tā vērts – nav, ko nožēlot vai pārmest.
Nākamajā dienā man nav balss. Es pat nespēju čukstēt. Pēcpusdienā atiet mans prāmis uz Atēnām, bet pa dienu satiekamies ar krodziņa īpašnieku un dzeram kopā pēdējo kafiju. Viņš pajoko, ka vislabākā sieviete ir klusējoša sieviete, un nopērk man zāles balss atgūšanai. Grieķu skūpsts uz abiem vaigiem, un mēs esam atvadījušies. Tāpat es atvados no sava drauga pavāra un mazā puikas – puszviedra. Uzripinu koferi uz prāmja klāja, skatos, kā salas aprises attālinās.
Tevis dēļ
Mājās neatgriežos ar sajūsmu, bet pārliecinos – tas bija pareizs lēmums. Visasāk to apstiprina mans dēls. Nezinu, cik daudz laika paies, pirms viņš būs brīvs no sajūtas, ka es jebkurā brīdī varu pazust, aizbraukt, atstāt viņu. Puika man staigā pa pēdām un bieži lūdz, lai atkal un atkal pastāstu, kāpēc man vajadzēja braukt uz Grieķiju un kāpēc atgriezos. Saku: «Tevis dēļ!» To viņš grib dzirdēt vēl un vēl. Dēls man ir dzīvs pierādījums, ka savus bērnus nevajag atstāt un aizbraukt svešumā.
Krodziņa īpašnieka ietekmē esmu nopirkusi Epikūra darbu apkopojumu un lasu to. Man šķiet, tas ir vitāli nepieciešams, lai pārāk nesakoncentrētos uz šejienes nospiedošo negatīvismu. Vai mēs tiešām esam pasaulē, lai ar visu (darbu, naudu, attiecībām, cilvēkiem) smagi un grūti cīnītos un mocītos? Vai varbūt te esam tādēļ, lai svinētu dzīvi – par spīti vai par godu visam? Epikūrs: «Ne jau tas, kas mums pieder, bet gan tas, par ko priecājamies, ir mūsu bagātība.»
