Ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni tiekamies viņas darbnīcā vienā no tveicīgajām vasaras dienām. Kaltētu rožu, galvaskausu un Helēnas gleznu ielenkumā dzeram šampanieti un mēģinām atminēt rožu noslēpumus. Nupat atklātajā mākslinieku grupas izstādē Tuareg Blue Helēna uzgleznojusi savus Marokas iespaidus, taču savās izjūtās viņa dzīvo jau nākamajā izstādē, kurā grib atdzīvināt rozes vējā un rozes sniegā.

– Tu esi nodēvēta par rožu gleznotāju. Kopš kura laika tevi fascinē rozes?

– Vispār esmu skeptiski noskaņota pret rožu un saulrietu gleznošanu, ar ko lielākoties aizraujas pašdarbnieki. Bet, redz, kā dzīvē sanāk – vienā brīdī sāc jūsmot par to, ko kādreiz esi nicinājusi.

Rožu mīlestība sākās, šķiet, 1992. gadā, kad ar manu un Ivara (Helēnas vīrs ir gleznotājs Ivars Heinrihsons – V. V.) kopīgu darbu izstādi atklāja „Rīgas galeriju”. Tas bija lielo pārmaiņu laiks, un cilvēki bija tādi priecīgi un pacilāti. Izstādes atklāšanā mums ar Ivaru sadāvināja kaudzēm puķu, pārsvarā rozes. Kad pārnesām tās mājās un salikām spaiņos, nevarēju noturēties un nepētīt rozes. Vēroju tās tik ilgi, līdz man iegribējās paņemt papīru un sākt tās zīmēt. No tiem laikiem man pielipusi rožu mīlestība. Lai kā esmu gribējusi pārvarēt rožu skaistumu, ir noticis otrādi. Nevis es pārvarēju rozes, bet viņas mani. Un tiešām – nekā skaistāka par rozi nav. Roze, manuprāt, ir pati pilnība. Jau sākot ar visām iespējamām formām un kur nu vēl krāsām. Rozēs nav nekā, kas varētu kaitināt. Tulpes arī ir skaistas puķes, bet man nepatīk, kā novīstot izskatās tulpju drīksnas. Man, starp citu, patīk vērot, kā skaistas puķes novīst – kā tās kļūst vecas. Tas process ir tik fascinējošs! Gadu gaitā esmu nonākusi līdz sakaltētām rozēm. Gatavojoties nākamajai personālizstādei galerijā „Māksla XO”, kuru sauks „Nogleznojumi”, esmu iecerējusi uzgleznot visas savās mājās esošās sakaltētās puķes. Es jau smejos – pie manis mājās izskatās kā Argentīnas Rikoleto kapsētā, kur viss nosēts ar vecām rozēm un mežģīnēm, kas izlīdušas ārā no zārkiem. Tikai nesen esmu sākusi skatīties arī uz citām puķēm. Zvārtavā apgleznojot porcelāna vāzes, man pavisam nejauši iepatikās antūrijas. Bet rozes, protams, nepārspēj neviena cita puķe. Kad Rundāles pilī bija rožu izstāde, izpētīju ne tikai pašas rozes, bet arī grāmatas par rozēm. Lai arī neskaitāmi mākslinieki zīmējuši rozes, man tik un tā gribas tās gleznot. Lauku mājās Saunagā esmu sastādījusi rozes. Un esmu apgāzusi latviešu konservatīvo uzskatu, ka rozēm nepiestāv nekādas citas puķes. Reiz kādā amerikāņu žurnālā ieraudzīju skaistu dzeltenu rozi, kurai apkārt apvijies violets klemāts. Šādu versiju īstenoju arī savā dārzā. Tāpat kā Parīzes parkos noskatīju latvju identitātes dobi – vienuviet sastādītās visdažādākās lauku puķes. Tā ir tāda krāsu terapija! Esmu iesākusi, bet neesmu vēl pabeigusi gleznot rozes sniegā. Izklausās salkani, bet, izpētot sniegpārsliņu enciklopēdiju, sapratu, ka mani fascinē šis jaunais motīvs.

– Vai Ivars tev bieži dāvina rozes?

– Ļoti reti. Bet viņš ir cilvēks, kas piešķir ļoti lielu nozīmi dāvināšanai, un vismazāk par visu viņam gribas būt formālam.

Taču labi zināms, ka uz vīriešiem, kas dāvina rozes, var mazāk paļauties nekā uz tiem, kas nedāvina (Helēna smejas).

Fantastisku rožu pušķi – burtiski spaini ar dzeltenām rozēm – man savulaik uzdāvināja Čiris (mākslinieks Aivars Zvirbulis). Pat neatceros, kādā sakarībā. Vai nu man bija vārdadiena, vai arī viņš gribēja pirkt no manis gleznu „Mērkaķis, rožu piedāvātājs”. Tā kā man tajā dienā vajadzēja kaut kur braukt, ar visām rozēm devos iepirkties uz tirgu. Cilvēki jau pa ceļam gribēja rozes pārpirkt, jo domāja, ka nesu tās tirgot. Pēc tam aizvedu pušķi uz laukiem, kur tas skaisti sakalta.

Kad man pērn vasarā Nacionālajā mākslas muzejā bija personālizstāde, jutos kā kapu kopiņa, noklāta ar ziediem. Jo laiku pa laikam kāds pie manis pienāca un iespieda rokās puķes. Kad puķu ir tik daudz, ka mājās visas nevar pārnest, mēs ar Ivaru daļu no tām noliekam pie Brīvības pieminekļa. Pēc tam ir prieks, ka arī Rīga mazliet izrotāta.

– Vai tavās bildēs var nolasīt to, ka dzīvi uztver kā svētkus?

– Esmu līdzīga meksikāņiem, kas par visu ko priecājas. Ciemojoties Meksikā, sajutos kā mājās – no jauna iemīlējos keramikā, savedu mājās visādus Meksikas akmeņus un pat galvaskausus.

– Bet dzīve jau jāiemācās svinēt...

– Es vēl joprojām neesmu iemācījusies dzīvot normāli. Mani var saukt par bērnišķīgu vai infantilu, bet joprojām dzīvoju ilūzijās. Sliktais, kas traucē strādāt, man paslīd garām. Ja nepaslīd, to izmantoju kā iedvesmas avotu. Man ir ilūzijas par to, ka visi cilvēki ir labi. Ilūzijas par to, ka nekas slikts ne ar vienu nenotiks. Un vēl ir svarīgi priecāties, ka otram iet labi, nevis skaust. Manā mākslas katalogā var izlasīt, kā pārkāpu pāri savai skaudībai. Beidzot Mākslas akadēmiju, visiem pieņēma darbus izstādē, tikai man ne. Kad manai kursabiedrenei Anitai Melderei vēl piedevām piešķīra darbnīcu un viņa iestājās Mākslinieku savienībā, es sāku viņu skaust. Kad trīs gadus pēc akadēmijas beigšanas manus darbus joprojām nepieņēma nevienā izstādē, šķita, ka varētu nogalināt žūrijas komisiju. Mana draudzene dzejniece Monta Kroma mani nolika pie vietas: „Tu nesaproti, cik tu esi laimīga, ka tavus darbus nepieņēma.” Tikai pēc ilgāka laika aptvēru, ka viņai taisnība. Bet skaudība fiziski traucē dzīvot – it kā aizžņaudzas kakls un nevar pastrādāt. Un tad pēkšņi nāk apgaismība – vai nu turpinu skaust un naktīs negulēt, vai arī priecājos par citiem. Es tiešām esmu lepna, ka spēju pārvarēt skaudību. Pa īstam priecājoties par citiem, rodas tik pozitīva enerģiju apmaiņa! Tāpēc visiem, kas pazīst skaudību, iesaku priecāties! Un, ja nav labi ap sirdi un dūšu, kā terapiju iesaku rožu krūmu vērošanu vai pabūšanu pie jūras.

– Vai tev pašai bieži kļūst drūmi ap sirdi?

– Vārdu „depresija” pat neatļaujos lietot. Bet man patīk skumt un ilgoties.

Es ilgojos pēc tā, kā man nav. Kaut vai ļoti skaista ir Piebalga ar saviem zaļajiem pakalniem, bet, esot tur, man vienmēr pārņem ilgas pēc jūras. Un tikai Saunagā – lauku mājās pie jūras – man nav, pēc kā ilgoties.

Vēl es ilgojos pēc jaunām tēmām savos darbos, bet neilgojos pēc svešām zemēm. Jā, man patīk kaut kur aizbraukt, taču tikai uz tik ilgu laiku, kamēr nepārņem ilgas pēc mājām. Laikam ilgojos pēc ilgām. Tieši tik banāli varētu teikt.

– Tu esi teikusi: „Mīlestība ir tad, kad viens cenšas otram izdarīt vairāk nekā sev.” Kā tev savā laulībā izdevies tikt galā ar egoismu?

– Ja tu ar kādu kopā esi tik ilgi – trīsdesmit deviņus gadus –, tad nav vērts dzīvot slikti. Ir vērts pacensties un dzīvot ar prieku. Un prieks ir otram izdarīt ko labu. Man, piemēram, nav grūti rūpēties par Ivaru. Viņam ļoti nepatīk staigāt pa veikaliem, un es viņu neapgrūtinu. Ar meitu Annu paņemam taksi un aizbraucam uz lielveikalu iepirkties. Iepērkam gan pārtiku, gan drēbes. Ivaram jāizdara tikai tik daudz, kā tās drēbes jāuzlaiko. Neklātienē ir nopirkti visi Ivara mēteļi, žaketes, krekli un pārējais, jo viņam pašam šķiet, ka neko nevajag. Savukārt mans egoisms grib, lai viņš neizskatās pēc lupatlaša, bet patīk arī citām sievietēm.

Es arī mājās gatavoju, jo man ļoti patīk to darīt. Starp citu, man ne pārāk patīk vīrieši, kas prot gatavot, jo tad viņi sāk pamācīt sievietes, kā kas jādara. Droši vien piederu pie cilvēkiem, kam patīk apkalpot. Man šķiet, ka labāk ātri visu izdarīt, lai pēc tam var gleznot. Var jau būt, ka tā ir sava veida atpirkšanās. Sievietes, manuprāt, vienmēr var atrast laiku tam, ko viņām gribas darīt, jo viņas ir daudzfunkcionālas, viņas māk izlocīties. Tāpēc īsti neticu tām, kas saka – nav laika sev.

Kopš esmu apprecējusies ar Ivaru, neesmu iedzinusi sienā nevienu naglu. Viņš man palīdz arī uzvilkt audeklus, jo baidos no skavotāja. Tāpat baidos atvērt šampanieša pudeli, baidos no dažādām tehniskām lietām.

No malas mani kāds noteikti varētu uzskatīt par egoisti, jo es nestrādāju, nepasniedzu, tikai gleznoju, pa starpām izkomandēju Ivaru – pasniedz man to, atnes man to! Taču īstenībā ļoti daudz izdaru. Es, piemēram, nekad nevarētu pusdienot tik ilgi kā mani Rietumeiropas draugi – divas trīs stundas. Man žēl šādi iztērēta laika. Labāk palasu kādu grāmatu. Pat tad, kad Ivara brālis precējās un mums vajadzēja iet uz kāzām un vairākas stundas sēdēt pie galda, aizdomājos par to – kaut varētu kādu vecu avīzi palasīt! Tik garlaicīgi man bija.

– Vai tu esi aizdomājusies par to, kā varētu sadzīvot ar kādu citu – pilnīgi neradošas profesijas cilvēku?

– Nevis es nevarētu sadzīvot, bet tas cits ar mani nevarētu sadzīvot. Man mājās taču viss ir izmētāts un gleznošana vienmēr pirmajā vietā. Ne katrs to var paciest.

 – Galeriste Ilze Žeivate par taviem gleznu tēliem teikusi: sieviete – trausla kā porcelāns un stipra kā krustā sistais. Kāda tu esi?

– Kāds porcelāns? Ko tu! Ne vizuāli, ne iekšēji neesmu trausla. Bez šaubām, esmu stipra kā krustā sistais un ļoti ceru, ka izturēšu. Vismaz līdz šim man tas izdevies. Vienkārši nedrīkst krist panikā. Šogad janvārī tumsā gāju pa dzīvokli, paslīdēju, pārmetu salto un ar plecu ietriecos čuguna radiatoros. Roka bija lauzta, kauls sadragāts šķembās. Ivars pirmajā mirklī neticēja: „Nevar būt, ka tev kaut kas kaiš, – celies augšā!” Kaut arī visu laiku biju uz ģībšanas robežas, Ivars man lika saņemties. Kāda jēga, ja visu laiku būtu raudājusi? Jāņem par labu viss, kas notiek. Ja tā padomāju, varēju taču lauzt kaklu vai tamlīdzīgi... Vienmēr var būt sliktāk. Droši vien tas bija Dieva sods.

– Vai esi domājusi, par ko Viņš tevi sodījis?

– Sakrājas jau visādi sliktie darbi. Atzīstu, ka esmu bijusi pavirša daudzās lietās, ieskaitot attiecības ar cilvēkiem. Esmu izlutināta, jo zinu, ka man vienmēr būs atkāpšanās ceļš – manas mājas un vīrs. Un nerēķinos, ka citiem varbūt šā bekgraunda nav.

Bet galvenais ir nemelot sev. Piekrītu režisorei Rozei Stiebrai, kura teikusi, ka nedrīkst sevi lamāt un sev pārmest. Ir jāmīl sevi pat tik sliktu, cik esi.

– Vai tev, sākot gleznot, vienmēr šķiet, ka ir, ko teikt?

– Pagāja ilgs laiks, kamēr pagājušoruden atjēdzos pēc lielās personālizstādes muzejā. Biju saskatījusies nīderlandiešu klusās dabas, un man sagribējās ko līdzīgu. Kad pusgadu muļļāju vienu kluso dabu, sapratu, ka neko nevajag no sevis izspiest mākslīgi. Labāk iekšēji sevi novest līdz gleznai, nevis mocīt.

Tomēr, kad negleznoju, mani pārņem liels nemiers. Labi, ka man ir divas tēmas, kas gaida, – rozes sniegā un rozes vējā. Iedomājies, novembrī, kad vietām jau sniegs, jūras tuvumā vēl zied rozes. Tas ir tāds iedvesmas avots!

– Nosauc trīs lietas, bez kurām tava ikdiena nav iedomājama!

– Man nepieciešam ūdens – un ne tikai komfortam kā, piemēram, duša, bet jebkāda ūdens tuvums. Tas pat varētu būt grāvis ar pāris kurkuļiem tajā. Nevaru iztikt bez lasāmvielas. Un vēl man vajadzīgs kāds papīra gabaliņš vai apdedzis sērkociņš, ar kuru varētu kaut ko uzskicēt. Esmu sapņojusi par to, ka varētu kādu laiku padzīvot Kolkas bākā. Ko uz turieni ņemtu līdzi? Papīru, zīmuli, vīnu un lasāmvielu.

– Vai mazmeitu tev negribētos ņemt līdzi?

– Auguste jau ir pārāk liela, lai viņu paņemtu līdzi. Bet brīžos, kad saku „mēs”, ar to vienmēr domāju ne tikai sevi un Ivaru, bet arī meitu Annu un mazmeitu Augusti.

– Jūs ar Annu esat līdzīgas vai atšķirīgas?

– Vizuāli starp mums ir liela plaisa. Zini, es esmu ļoti lepna par to. Reiz kādā ballītē, kad bijām drusku pavairāk iedzērušas, teicu: „Anna, neko skaistāku par tevi neesmu redzējusi!” Mums abām piemīt mērķtiecība un darbaspējas. Es apbrīnoju Annu par viņas lielo atbildību un to, kā viņa spēj komunicēt ar tik daudziem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Es to nevarētu.

– Vai vari uz sevi attiecināt teicienu – dzīve mani ir lutinājusi?

– Tādā ziņā, ka maniem radiem un draugiem viss dzīvē ir caurmērā kārtībā. Joprojām ir dzīvi abi mani vecāki un Ivara mamma, kura savos deviņdesmit gados joprojām glezno, novērtē smaržas, skaistas drēbes un meklē jaunus motīvus glezniecībā.

– Neesi sevi pieķērusi, ka ar gadiem vairs nesagādā prieku tas, kas kādreiz aizrāvis?

– Man joprojām patīk dejot pa naktīm, iedzert vīnu. Bet kaut kādas vecuma izpausmes? Varbūt tas, ka man ir slinkums iet uz izstāžu atklāšanām. Šobrīd eju tikai uz to mākslinieku izstādēm, kuru māksla mani uzrunā. Ļoti bieži labāk eju gulēt ar grāmatu nekā skraidu apkārt. Vēl es vairs neeju augstpapēžu kurpēs uz Vecrīgu. Tās atļaujos uzvilkt tikai mājās.

Droši vien jauni cilvēki no rītiem nepārdomā dzīvi, bet es pie rīta kafijas krūzes vienmēr atceros to, kas noticis. Ja man nebūtu šīs garās pagātnes astes, kas man velkas līdzi, iespējams, nevarētu skatīties no malas uz savu dzīvi kā kino. Varu tikai pabrīnīties, ko cilvēks dabū gatavu.

 Kad es tā iedomājos mūsu glezniecības dižgarus, svarīgākais jau ir cilvēka personības lielums, nevis gadi. Komunicējot ar šādiem cilvēkiem, jūties aplaimots. Piemēram, Rūdolfs Pinnis aizgāja mūžībā deviņdesmit gadu vecumā ar glāzi vienā rokā un otu – otrā. Viņa pēdējie darbi ir tie labākie. Ir vērts dzīvot ilgi, ja vari pakustināt rokas un ir azarts kaut ko darīt. Džemma Skulme, Raimonds Staprāns, Biruta Baumane. Es varētu saukt vēl citas personības, no kurām uzlādēties. Bērnībā domāju, ka nāve – tas ir sāpīgi. Kopš zinu, ka tas nesāp, no nāves nebaidos.

– Kā tev šķiet, par ko ir vērts kreņķēties un par ko ne?

– Vērts kreņķēties par cilvēkiem, kurus mīli. Un galīgi nav vērts kreņķēties par materiālām vērtībām. Naudu kapā līdzi nepaņemsi. Nebeidzu vien brīnīties, kā kultūras cilvēki var piemiegt acis uz dažādām lietām. Kaut vai, kad ar Raimonda Paula un Jāņa Petera akceptu tika izkropļots Vērmanes parks. Šajā dārzā, kas tika novēlēts Rīgas iedzīvotājiem, noasfaltēja celiņus un ierīkoja uzdzīves midzeni. Kā viņiem šķiet, kas par to maksās? Uzskatu, ka viņu bērnu bērni. Kā var domāt tik īsredzīgi? Ikreiz, kad ar Ivaru ejam garām Vērmanes parkam, viņš saka, lai pat neiedomājos tur iet. Tagadējais parks ir spļāviens sejā visai latviešu tautai.

– Vai tu katru rītu celies ar prieku?

– Lielākoties tomēr ar prieku. Kas gan to varētu aptumšot? Neapmierinātība ar kaut ko? Ja tā ir neapmierinātība ar sevi, to pati varu labot. Ja ar valdību, varu zīmēt karikatūras.

Tad, kad biju ierindota starp Purvīša prēmijas laureātiem, man bija jāatbild uz jautājumu: „Ar ko jūs lepojaties?” Un atbilde uz šo jautājumu visu saliek savās vietās. Es lepojos ar radiem, draugiem un absolūti ne ar sevi. Nu, paskaties uz mani! Ar ko lai es lepotos?! Vienmēr taču var sasniegt vairāk.

Es lepojos ar Saunagā iestādītiem kokiem – četriem ozoliem, diviem ošiem, kļavu un kastaņu. Ja jūras smiltīs ieaug koki – tas ir sasniegums. Katrreiz, kad aizbraucu uz laukiem, sabučoju kokus, paklanos viņu priekšā, aplaistu tos un lūdzu Dievu, lai viņi turpina augt.