«Es visu mūžu esmu bijusi Haima ēnā, bet tagad jūtos vēl lielākā viņa ēnā,» saka IEVA KOGANE. Ietekmīgais naftas biznesmenis savai Ieviņai ir sakārtojis dzīvi – atstājis māju un rēķinu bankā –, bet viņa pagaidām vēl jūtas iesprostota starp pagātni un nākotni. Kā putnēns zelta būrītī.

Viss kā Kogana laikā
Iebraucot Pierīgas ciematā Liberos, ceļu aizšķērso aizsargbarjera. Uzzinājis mana brauciena galamērķi, sargs norāda virzienu uz Koganu māju – lepnu savrupnamu, kas ieskauts starp citām deviņdesmitajos gados celtajām naftas biznesmeņu privātmājām. No pāris metru augsta akmeņu nožogojuma uz mani neuzticīgi noraugās Vidusāzijas aitusuns. Atveras automātiskie garāžas vārti, un aiz tiem blakus baltam BMW X 6 džipam stāv mājas saimniece. Slaida, trausla, neaizsargāta, bet milzīgajā namā pasargāta. Kad pa šaurām kāpnēm uzkāpjam plašā, gaišā vestibilā, kur dzīvojamā telpa savienota ar virtuvi, pretī skrien vēl viens sargs – ķīniešu šicū Zita. Sprogaino skaistuli Ieva iespundē vannasistabā, lai rotaļīgais suņuks sarunas laikā nepaģērē saimnieces uzmanību.
Pērn maijā no dzīves šķīrās Ievas vīrs, Lukoil-Baltija R padomes priekšsēdētāja vietnieks Haims Kogans. Zita tagad ir Ievas vienīgā sabiedrība, kas namā ienes dzīvesprieku. «Pēc Haima aiziešanas mana dzīve mainījusies par simt astoņdesmit grādiem,» Ieva saka. «Visus gadus jutos neomulīgi, viena palikdama šajā mājā. Kad Kogans pat uz dažām dienām aizbrauca, aicināju pie sevis mammu vai draudzenes. Pagatavoju vakariņas, un mēs dažreiz sēdējām līdz rītam. Tagad man neviens nav vajadzīgs. Sāku aprast ar domu, ka esmu viena.»
Pagājis vairāk nekā pusgads kopš Haima Kogana nāves, bet mājās joprojām viss ir kā viņa laikā. «Tikai tagad pamazām sāku kaut ko pārveidot – noņemu vienu vāzīti, tās vietā uzlieku citu.» Ieva pārlaiž skatienu pār bufeti. Bet greznajā grieķu vāzē ēdamtelpas stūrī virtuozi izveidojusi sauso ziedu kompozīciju. «Nav viegli ko mainīt. Katra lieta uzvēdī atmiņas, katrai savs stāsts. Brīžiem, staigājot pa māju un skatoties uz šīm lietām, jūtos kā mājas spoks. Paņemu fotogrāfijas un tās skatos, skatos, bet tad man kļūst skumji, nolieku malā un ilgi neņemu rokās. Laikam man vajadzēja šos mēnešus pabūt vienai, vēlreiz izdzīvot kopā pavadītos gadus, lai es varētu iet tālāk,» viņa sentimentāli saka.
«Kad bijām kopā, brīžiem mani pārņēma bailes, ka manā dzīvē kaut kas varētu mainīties. Tagad manī vairs šo baiļu nav, bet nav arī to rāmo rītu, kad no rīta piecēlos, izdzēru krūzi kafijas, pēc tam devos savās gaitās, gatavoju vakariņas. Šķita, manā dzīvē nekas nemainās, visas dienas vienādas. Tagad mostos ar domu – kas man šodien jāizdara? Dzīves ritms kļuvis rosīgāks.»

Rožu klēpis
Viņi iepazinās 1994. gadā. Ievai tad bija divdesmit viens gads, Haimam – tuvojās sešdesmit. Pēc pusgada pazīšanās viņi sāka dzīvot kopā. Haims Kogans savā pēdējā intervijā žurnālam Santa stāstīja, ka pazīšanās sākumā viņu fascinējis Ievas raksturs. «Labāku sievieti neesmu piedzīvojis: mierīga, sievišķīga, kompānijās vairāk ieklausās, nevis runā pati. Deviņdesmitajos gados man darbā stresa bija tik daudz, mājās miers šķita ļoti svarīgs. Ieva toreiz bija tāda, kādu sievieti man patiešām vajadzēja, un es iemīlējos.»
Viņš viņu sauca par Ieviņu, viņa viņu – par Koganu. Ieva: «Viņa vārds ir Haims, bet draugi viņu sauca par Fimu. Kāpēc man viņš jāsauc par Fimu, ja viņš ir Haims? Nevarēju īsti pieņemt ne vienu, ne otru vārdu un saucu par Koganu. Viņš pieņēma.
Es viņam patiku, bet tā nebija ugunīga mīlestība, jūtas no pirmā acu uzmetiena. Viņš mani savaldzināja ar gudrību, pieredzi, lielisku humora izjūtu. Jutu, ka viņš ir mans cilvēks, ar kuru gribu būt kopā. Mēs staigājām gar jūru, rudenī braucām uz Siguldu dzeltējošās lapas skatīties, apmeklējām baļļukus un riktīgi izdejojāmies. Haims mani fascinēja ar aizraujošiem piedzīvojumu stāstiem, ko klausījos muti vaļā. Viņš ar humoru stāstīja arī par iepriekšējām attiecībām. Vēlāk gan mēs viņa pagātni vairs necilājām. Kad iepazināmies, viņš bija viens, es biju viena. Tā arī viņš mani neiepazīstināja ar savu dēlu. (Haima Kogana dēlam ir četrdesmit viens gads, viņš ar māti dzīvo Vācijā. Dēls ir invalīds kopš dzimšanas. Tēvs viņu vienmēr ir materiāli atbalstījis – K. Z.) Mūsu attiecības veidojās dabiski, tajās nebija nekā samākslota. Viņš bija ļoti vienkāršs, mūsu pazīšanās sākumā nezināju, ka Haims ir ietekmīgs cilvēks. Tad viņš vēl nestrādāja Lukoil, viņam piederēja divistabu dzīvoklis četrdesmit kvadrātmetru platībā. Nekad neesmu domājusi: es jauna, viņš – vecs. Gadi attiecībās neko nenozīmē. Arī kad viņam bija pāri septiņdesmit, dvēselē viņš bija jauns.»
Tomēr Ievas tēvs centās meitu atrunāt no attiecībām ar trīsdesmit piecus gadus vecāku vīrieti. «Vecākiem biju vienīgā meita, piedzimu, kad viņiem bija ap četrdesmit gadiem. Haims bija gandrīz vienā vecumā ar tēvu, un viņš droši vien uz mūsu attiecībām raudzījās no vīrieša viedokļa. Mammai bija pozitīvāka attieksme. Viņa paļāvās uz mani.»
Viņu pazīšanās sākumā jaunā sieviete Haimu Koganu ieraudzīja citā gaismā. «Viņam bija jādodas uz Vāciju veikt nopietnu operāciju. Dzimšanas dienas rītā viņš man piezvanīja un apsveica, bet viņa pārstāvis bija nolicis pie durvīm rozes. Tas bija uzmanības apliecinājums un pārsteigums vienlaikus – pat guļot uz operācijas galda, viņš nebija aizmirsis manu dzimšanas dienu! Kad aizbraucu pie viņa (Ievas acis kļūst valgas), Haims mani sagaidīja, kaut gan viņam vēl nebija izņemtas šuves. Viņš knapi kustējās, bet mēs gājām uz restorānu svinēt kādam viņa paziņam dzimšanas dienu. Ārsti teica, ka citi pēc tādas operācijas mēnesi pavada gultā. Viņš bija ļoti stiprs. Kad atgriezāmies no Vācijas, sākām dzīvot kopā.»

Vai vari uztaisīt hupu?
Liberos Haims Kogans iegādājās jaunbūvi. Sešsimt kvadrātmetru lielajā namā viņš iekārtoja sev sporta zāli, baseinu, saunu, solāriju, bēniņos pat izbūvēja diskozāli. Mēbeles tika pasūtītas Lietuvā. «Kad māja bija iekārtota, lēnām sāku to pārveidot. Vairākus gadus turpinājās kosmētiskais remonts, tika labotas meistaru kļūdas. Man tas bija līdz kaklam,» Ieva smejot novelk rādītājpirkstu gar zodu. «Māju iekārtojām sev. Te aicinājām tikai tuvākos draugus. Sākumā katru vakaru gājām uz bēniņiem uz diskotēku. Skanēja mūsu iemīļotā mūzika, griezās spoguļbumba, sajaucām kokteili, dažreiz padejojām. Tad vēl Haims atļāvās izdzert kādu glāzīti šņabja. Vēlāk viņš vispār nedzēra. Problēmas ar veselību ar gadiem uzlika savu zīmogu.»
«Jautājums par precēšanos ar humoru ik pa laikam uzvirmoja. Reiz kādā pasākumā satikām virsrabīnu Natanu Barkānu. Kogans viņam jautāja: «Vai tu vari mums uztaisīt hupu?» (Ebrejiem par hupu sauc laulības.) «Vai viņa ir ebrejiete?» Barkāns to uztvēra nopietni. «Nē, viņa nav ebrejiete,» Kogans atzinās. «Tad jāpadomā...» virsrabīns novilka. «Sakiet uzreiz, cik tas varētu maksāt!» pajokoja Haims, un Barkāns gardi nosmējās.»
Viņu attiecību juridiskās puses kārtošana tika atlikta uz 12 gadiem. «Kad iesniedzām dokumentus oficiālām laulībām, paņēmām mēnesi pārdomām,» Ieva smejas. Haims Kogans bija visu sagatavojis laulības ceremonijai. Viņai tikai paziņoja, cikos un kur saposušos vēlas redzēt. Kāzu nebija, arī Mendelsona kāzu marša – ne.

Mājsaimniece
Dzīvesbiedru neinteresēja, kā Ieva pavada dienu, bet viņš zināja, ka viņiem vakarā būs kopīgas vakariņas. Ieva pati gatavoja. «Tas bija daļējs ierobežojums – sešos vakarā vienmēr bija jābūt galdā vakariņām. Citādi man nebija noteikta dzīves ritma – pa dienu tikos ar draudzenēm, iepirkos, veicu komunālos maksājumus, sarunāju meistarus, apciemoju vecākus. Agrāk arī sportoju. Centos uzturēt sevi formā, kaut gan tas man nebija aktuāli,» par savu dienas ritmu pastāsta Ieva. «Toties tagad sev gatavoju reti. Kādreiz, atbraukusi mājās, atjēdzos, ka neesmu nopirkusi sev ēdamo. Septiņpadsmit gadu tas bija mans vienīgais pienākums.»
Ieva ļoti gribēja strādāt. Viņa atvēra apģērbu un apavu veikalu, brauca ar draudzeni uz Milānu atlasīt kolekcijas. Pēc trim gadiem veikals izputēja. Haimam tas izmaksāja simt tūkstoš dolāru. «Haims zobojās, ka atvēris logu un pa to izmetis laukā naudu,» Ieva smejas. Bet savai Ieviņai viņam nebija nekā žēl. «Nē, Haims nebija mans konsultants, viņš palīdzēja atrast galus ārzemēs.»
Ievas iesaistīšanās biznesā sakrita ar Krievijas krīzi. Pirktspēja bija zema, cilvēki nestāvēja rindā pēc precēm, kas maksāja pāri par simt latiem. «Biju jauna, nepieredzējusi,» secina Ieva, «vairāk paļāvos uz savu komandu nekā pati kontrolēju darbu. Koganam tas nepatika. «Pieci cilvēki vienu apavu pāri pārdod,» viņš zobojās. Mācījos, bija vēl mēģinājumi kaut ko uzsākt, bet Haims gribēja, lai dzīvoju mājās, lai tas, ar ko es nodarbojos, neietekmē ritmu, pie kura viņš bija pieradis. Kādreiz aizdomājos, ka dzīvoju nevis savu, bet viņa dzīvi. Es nevarēju būt pilnīgi brīva, viņš mani centās paturēt savā redzeslokā. Biju pieņēmusi mājsaimnieces dzīvi un pēdējā laikā pat negribēju apmeklēt pasākumus, prezentācijas. Kogans man dažreiz to pārmeta, bet es no tiem neko jaunu neguvu. Labprātāk aizbraucu uz ārzemēm, pasēdēju kādā kafejnīcā vai restorānā.»
Zita vannasistabā kļūst nepacietīga, un Ieva viņu palaiž brīvībā. Koganu mājās vienmēr bijis suns. Ievai patīk par tiem rūpēties – barot, ķemmēt, vest uz frizētavu. Kopā ar četrkājainajiem draugiem ir drošāk. Astoņdesmito gadu vidū Haims Kogans nēsāja ieroci. Kādu laiku viņam bija miesassargs, mājās bija sargi. «Kad nācu no rīta vārīt kafiju, viņi vestibilā saldi gulēja,» ironizē Ieva un atzīst, ka toreiz neapzinājās situācijas nopietnību.
Kad ieprasos par kopīgu bērniņu, Ieva brīdi klusē, minstinās. Tad saka: «Haims bija mecenāts, palīdzēja bērnunamiem. Es arī gribēju iesaistīties, teicu, ka braukšu līdzi. Bet viņš uzskatīja, ka tas neesot domāts man. Uzskatīja, ka esmu pārāk vāja. «Tu labāk tur nerādies, neizturēsi,» viņš teica. Par to vairs neinteresējos. Droši vien man sāpētu sirds. Gribēju pieņemt bērniņu, bet mūsu viedokļi šajā jautājumā nesakrita. Ģimenē par visu jāvienojas... Mums kādreiz nav saskanējuši viedokļi, bet nopietnu konfliktu ar trauku plēšanu nav bijis. Biju pietiekami jauna, lai Haims varētu izveidot arī manus uzskatus. Taču manu raksturu nav tik viegli pārveidot. Man ir pašai savi baušļi, pēc kuriem dzīvoju, bet kopdzīvē Haims, protams, radīja noteikumus, pēc kuriem man jādzīvo, viņam arī bija savs skatījums, kā jāveido attiecības. Es pieņēmu šādu modeli. Mūsu attiecību sākumā Kogans smejoties teica, ka es viņam esot sieva un bērns vienā personā. Mūsu kopdzīve tāda arī bija, taču tas nenozīmē, ka viņš mani norobežoja no sabiedrības kā mājas puķpodu. Man bija vajadzīga viņa uzmanība un viņam – mana. Die’s dod, ka tagad esmu pieaugusi. Man priekšā visa dzīve.»

Zelta būrītī
Pirms diviem gadiem pēkšņi mūžībā aizgāja Ievas mamma, pēc tam vīrs. «Pēdējos gadus man nebija viegli, bet tagad ir vēl smagāk. Nekad nebiju dzīvojusi viena, visu laiku kāds par mani rūpējās. Domas par to, ka kādreiz es varētu palikt viena, mani iedzina stresā. Izdzirdot smagāku Haima nopūtu, mani sagrāba milzīgas bailes. Kogans man bieži teica: «Ārprāts, kā tu dzīvosi bez manis.» Viņam atbildēju: «Ai, nerunā tā, viss būs labi.» Bija reizes, kad viņš mani provocēja: «Vai tu raudāsi, kad manis nebūs?» Varbūt gribēja pārbaudīt manu attieksmi pret viņu. Parasti tādās reizēs viņam ar humoru kaut ko atcirtu pretī.»
Pēdējos mēnešus Haims Kogans jutās noguris, viņam bija vajadzīga atpūta, bet Lukoil šefs turpināja strādāt. «Haims sirga ar cukura diabētu, bija arī paaugstināts asinsspiediens, bet viņš sev neko neliedza. Drīzāk lieku reizi injicēja lielāku devu insulīna, nevis atteicās no boršča vai kārtīga gaļas gabala. Nevarēju viņu pierunāt biežāk ēst griķus. Tā vietā viņš apēda speķa gabalu ar rupjmaizi. Par savu veselību viņš pats pieņēma lēmumus. Kad sacīju, ka pakonsultēšos ar ārstu, viņš bija strikts: «Es pats sev esmu dakteris!»»
Kopdzīvē ar naftas biznesa haizivi Ieva varēja atļauties būt vāja. Kad mašīnas riepa izlaida gaisu, viņa zvanīja vīram, kas visu nokārtoja. «Vienmēr man blakus bija cilvēks, uz ko varēju paļauties. Nejutos viena. Pārnācis mājās no darba, viņš paēda, pēc tam uzgāja otrajā stāvā skatīties televizoru, runāja pa telefonu. Es jebkurā laikā varēju uziet pie viņa, parunāt vai viņš mani pasauca. Pēdējā laikā Haims bija diezgan mazkustīgs. «Ievucīt, desmaizīti,» viņš sauca. Tagad man jāmācās dzīvot vienai,» viņas balsī jaušama samierināšanās un apņemšanās.
Ar ko Ieva dalās savās sāpēs? «Nevēlos vērsties pie citiem pēc palīdzības. Man jātiek ar visu galā pašai. Kaut vai ar pieri sienā! Kad tiks nokārtoti daži sadzīviski jautājumi, viss noregulēsies. Pagaidām negribu remontēt māju, jo neesmu izdomājusi, vai palikšu te vai iegādāšos sev dzīvokli citur. Negribu arī neko uzsākt, kamēr netikšu skaidrībā ar sevi un ārējiem apstākļiem. Iekšēji vēl neesmu gatava neko mainīt, kaut gan apzinos, ka tā ir mana dzīve, tā ir tikai māja, nevis muzejs. Laikam man vajadzēja pabūt vienai ar sevi, lai ar daudziem jautājumiem tiktu skaidrībā. Šis pusgads bija tāds iekšējais monologs. Bija vajadzīgs impulss, lai sev pateiktu: es visu mainu savā dzīvē! Pēc pāris dienām tikšos ar Kogana dēla pārstāvjiem, varbūt pēc tam man būs pamudinājums kaut ko pamainīt savā dzīvē. Pie manis ciemojās draudzene, kuru nebiju kādu laiku satikusi. Viņas viesošanās bija iemesls atbrīvot kādu mājas daļu no Kogana mantām. Bet tas nenāk viegli.» Ieva vēl nezina, ko darīs nākotnē. «Daudz ko gribu iemācīties. Nekad nedomāju, ka mēģināšu braukt ar kalnu slēpēm. Savācāmies kompānija, aizbraucām uz Austriju. Kogans smējās – galvenais ir iegādāties slēpošanas kostīmu! Kalni bija tik augsti, nepiemēroti iesācējiem. Braucu lejā, apķērusies ap trases priedēm. Vēlos apgūt valodas. Agrāk man pietika ar angļu valodas zināšanām room service līmenī, bet, ja vēlos kaut ko darīt, ar to nepietiek. Jāmācās rīkoties arī ar naudu. Kad biju kopā ar Koganu, man katru mēnesi bija zināma summa, ar ko varēju rēķināties, bet, ja gribēju sev kaut ko nopirkt, paprasīju. Man gan nav pārāk augstas prasības – daudz kas varēja būt vairāk –, bet neuzskatu, ka man vīrietim kaut kas jāizčīkst. Nedzīvoju tikai par Kogana līdzekļiem, pēdējā laikā man patika tērēt savu naudu. Tagad man pašai jādomā par savu materiālo stabilitāti. Tas, ka cilvēkam ir nauda, īpašums, vēl neko nenozīmē. Viņš vienā dienā var pamosties – un nekā nebūt. Jāmācās noturēt to, kas ir, arī pelnīt, nevis tikai tērēt.»

Neļaujas emocijām
Pēc tuvāko aiziešanas Ieva retāk ļaujas emocijām, viņa nocietinājusi savu dvēseli. «Kādreiz, kad man bija slikts garastāvoklis, nopirku sev kādu nieku. Ja es tagad ļautos emocijām, man būtu pilna māja ar krāmiem! Negribu teikt, ka esmu norobežojusies no visiem, bet nekad savas problēmas neesmu uzkrāvusi citiem. Arī mammu negribēju uztraukt, stāstot par sevi. Vienmēr vairāk esmu uzklausījusi citus, nevis stāstījusi par sevi. Nerakstu arī dienasgrāmatu. Mamma gan katru dienu savas izjūtas uzticēja papīram. Kad viņa aizgāja, bija interesanti palasīt viņas dienasgrāmatas. Nekas tāds jau tur nebija – saules spīd, lietus līst, es esmu atbraukusi pie viņas ciemos. Pēc mammas nāves atradu viņas piezīmju blociņu ar aforismiem, arī kādu zīmīti, ko ieliku savā makā.» Ieva sameklē lapiņu un citē ar mammas roku rakstītās rindas: vairāk nekā vakar, mazāk nekā rīt. «Esmu uzzinājusi par viņu daudz tāda, kas viņai dzīves laikā nebija tipiski. Kad mamma aizgāja, zvanīju draugiem un radiem, lai pavēstītu par notikušo. Vēru vaļā viņas telefona grāmatu, bet tajā rakstīts: «Tikai muļķis steidzina sliktas ziņas.» Tas bija vēstījums man. Uz daudzām lietām esmu sākusi skatīties citādi. Arī uz nāvi raugos filozofiski. Nespēju pieņemt, ka ar cilvēka aiziešanu viss beidzas. Tā ir pāreja citā dimensijā. Tikai tiem, kas palikuši, jāmācās dzīvot citādi...»

Ar Ievu Kogani sarunājas Kaija Zemberga
Foto – Jānis Deinats (Fotocentrs) un no Ievas Koganes personiskā arhīva