Ja viņai sevī kaut kas nepatīk, tas tūlīt tiek izlabots – ar grima, procedūru vai gribasspēka palīdzību. Viņa ir mācījusies apvaldīt savu ašo dabu. Pat laikā, kad viņu pievārēja smaga slimība, kosmētiķe BAIBA JEVDOKIMOVA pret to cīnījās ar skaistumu – katru rītu slimības gultā uzkrāsojās.

 

Baibas Jevdokimovas pieturzīmes:

* dzimusi 1945. gada 11. septembrī;

* beigusi Rīgas 1. medicīnas skolu, strādājusi par vecmāti gan Ludzā, gan Rīgā;

* izmācījusies par frizieri, vēlāk arī par kosmētiķi, piedalījusies daudzos starptautiskos kosmētikas konkursos, ieguvusi zelta un sudraba medaļas;

* jau daudzus gadus ir skaistumkopšanas salonu „Kolonna” galvenā speciāliste;

* dejojusi varietē un modernās dejas;

* precējusies, vīrs Vladimirs, pieaugusi meita un mazdēls Artūrs (14).

 

– Pavisam nesen redzēju jūs makšķerējam. Kur jūs ņemat tik daudz enerģijas – strādāt, dejot, makšķerēt?

– Tā laikam ir vēlme dzīvot, kas mani dzen uz priekšu. Man vienmēr ir paticis izmēģināt ko jaunu. Tikai pavisam nesen aptvēru, cik īss ir mums atvēlētais laiks un ka tas var pārtrūkt jebkurā brīdī. Tāpēc tagad cenšos dzīvot, izbaudot katru dienu. Tagad man patīk pilnīgi viss, arī makšķerēt. Tukšai laika nosišanai gan vairs neļaujos.

– Vai par to lika aizdomāties slimība?

– Jā. Pagājušais rudens man bija ļoti smags. Divas nedēļas nostaigāju, būdama slima ar ērču encefalītu, līdz saslimu arī ar meningītu. Neredzēju to ērci, kas man iekoda, un nemaz nenojautu par notikušo. Kādu dienu sajutos ļoti slikti un ar katru dienu arvien sliktāk. Pēc rakstura esmu tik pacietīga, ka dakterim nerādījos, kaut gulēju mājās jau tuvu samaņas zaudēšanai. Esmu ļoti pateicīga savām kolēģēm, kuras atbrauca, iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz slimnīcu. Tikai tur apzinājos, cik nopietna patiesībā ir situācija. Man bija šoks, kad ārsts pateica: tu nedrīkstēsi staigāt, klausīties radio, skatīties televizoru.

Tad arī aizdomājos par dzīves jēgu, par to, kā patiesībā gribu dzīvot. Par laimi, man apkārt bija tik daudz labu cilvēku! Viens zvanīja un teica, ka baznīcā svecīti aizgājis nolikt, cits atnesa pusdienas. Kolēģe, kas dzīvo netālu no slimnīcas, katru vakaru iebrauca mani apraudzīt, kaut zināja, ka daudz nedrīkstu un nevaru parunāt. Īpaši grūti bija vakaros, kad saproti – nevari aizmigt, tāpēc mācas virsū izmisums. Kolēģe sēdēja pie manis un runāja.

– Kā pārdzīvojāt slimības laiku?

– Uz dušu, tualeti nedrīkstēju iet, tikai piecelties sēdus četrdesmit grādu leņķī. Taču atradu spēku, veidu, kā sevi mazliet iepriecināt un paīsināt laiku. Palūdzu, lai man atnes kosmētiku. Ņēmu mitrās salvetes un sevi visu norīvēju – no pēdām līdz matu galiņiem. Sāku pulksten puspiecos un tikai pussešos beidzu sevis pucēšanu – vienkārši nebija spēka to izdarīt ātrāk. Matus nebiju mazgājusi divus vai trīs mēnešus. Vai varat iedomāties, kā tas bija man, cilvēkam, kas pieradis matus mazgāt katru rītu? Ar mitrajām salvetēm izberzēju arī matus. Tad ņēmu krēmu, ieziedos ar to. Pēc tam lēnītēm uzkrāsojos. Reizēm apmeklētāji atnāca pie manis un, ieraudzījuši manu uzkrāsoto seju, teica: tu jau nemaz neesi slima! Bet es tā īsināju laiku. No rīta stunda vai divas pagāja sevis kopšanā un tāpat vakarā, kad kosmētika atkal bija jānoņem.

Kad jau jutos mazliet labāk, lūdzos dakterei, lai laiž mani mājās, atteicos no otrās punkcijas. Teicu, ka atveseļošos tikai mājās. Daktere mani palaida ar noteikumu, ka līdz pēdējam sīkumam ievērošu visu, ko viņa saka. Es apsolīju. Vīrs mani guļus stāvoklī aizveda mājās, un tur tiešām uzreiz kļuva labāk.

Pirmajā nedēļā pēc pārnākšanas mājās beidzot pati drīkstēju aiziet uz tualeti. Bet drīz pēc tam jau sāku tīrīt māju. Sākumā tā smieklīgi – atbalstoties pret sienu, turēju rokā putekļsūcēja cauruli un lēnām stumdīju šurpu turpu. Lai cik lēni, bet es kaut ko darīju. Tā sajūta bija fantastiska! Tā palēnām tiku uz pekām.

– Daudzi cilvēki pēc smagas slimības atļautos sevi pažēlot. Bet jūs jau trīs mēnešu laikā atkal bijāt uz strīpas un atpakaļ darbā.

– Par to man jāpateicas dakterei, kura vēlāk teica, lai aizeju nolikt svecīti baznīcā par to, ka tik labi un ātri izkūlos no slimības. Esmu ļoti stipra pēc būtības. Dzīvoju pie jūras, tāpēc līdz pat oktobrim peldos. Daudz staigāju, jo man ir suns, kas regulāri jāved pastaigā. Man ir pieci kaķi, kuri jābaro. Tie visi prasa darbu, tāpēc man nav laika gulšņāt. Kur nu vēl mans darbs un komandējumi! Tāpēc jau brīdī, kad saslimu, man bija šoks. Izķepuroties no tās bedres, kurā nonāc slimības dēļ, nav viegli.

– Tagad nav bail no ērcēm?

– Nē. Man joprojām patīk sēņot, staigāt pa mežu. Nebaidos. Pirmkārt, tāpēc, ka nu jau man ir izstrādājusies imunitāte. Otrkārt, dzīvē viss kaut kas var notikt – kāpēc iepriekš baidīties? No likteņa taču neaizbēgsi. Ērces ir visur. Mana kļūda bija tā, ka es nepotējos. Tagad gan silti visiem iesaku to izdarīt.

– Pieminējāt likteni. Vai ticat tam?

– Es tiešām ticu liktenim. Kad manai māsai aizgāja bojā vienīgais bērns, arī tad man šķita – tas ir liktenis, kuram tu nevari pretoties. No otras puses, cilvēks taču ļoti var ietekmēt savu dzīvi. Vakar klausījos cigun instruktoru, kas teica: viņš nedomājot par nākotni, bet dzīvojot tagadnē. Jo pagātne – tas ir kalns, ko mēs nevaram novelt, tā vienkārši ir, bet nākotni mēs nezinām. Negribu viņam piekrist. Es domāju par nākotni, cenšos to ietekmēt.

Mans tēvs vienmēr mācīja domāt par nākotni un teica: „Meitiņ, neņem kredītu. Tev tas būs jāatdod. Meitiņ, neīrē mašīnu. Tu sasitīsi, pēc tam visu mūžu maksāsi.” Man vienreiz dzīvē ir bijis kredīts, jo nebija citas izejas. Taču skaidri zināju, ka pēc gada šo naudu varēšu atdot, pārdodot dzīvokli. Ir jādomā, jāuzņemas atbildība par nākotni, jo tavā vietā neviens neko neizdarīs.

– Jūs laikam nepaļaujaties uz citu palīdzību?

– Man dzīvē viss ir bijis jāizcīna pašai. Tēvs vienmēr atkārtoja, ka no manis nekas neiznāks. Atklāti sakot, es arī pati īsti nezināju, ko vēlos darīt. Turpat pie mājas atradās 1. medicīnas skola, tāpēc aizgāju mācīties turp. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt par vecmāti, kur saņēmu sešdesmit septiņus rubļus. Darbs man ļoti patika, taču domāju – nē, par tādu naudu nestrādāšu. Izlēmu, ka mācīšos par frizieri. Uz ko tēvs teica – kā, tu iesi par frizieri un ņemsies ar svešu cilvēku matiem?! Viņam to nespēja pieņemt. Tēvu nepaklausīju un tomēr kļuvu par frizieri. Bet vēlāk eksperimentālā kārtā – par kosmētiķi.

Uzskatu, ka vispār es tāda vārga būtne esmu bijusi. Taču vienmēr mērķtiecīgi esmu gājusi pretī tam, par ko man saka – tu nekad to neizdarīsi. Tajā brīdī manī rodas spīts.

Mans vīrs ir klasiski puritānisks vīrietis, kas uzskata – te ir kakts un tur jābūt sievai. Laika gaitā tas gan ir mainījies, bet šis tas tomēr ir saglabājies. Atceros, pirms gadiem desmit vīrs teica: es savu mašīnu tev nedošu, tu nekad nebrauksi. Kā es nebraukšu? Par spīti vīram, toreiz savaņģoju kādus piecus sešus kolēģus, visi kopā aizgājām uz kursiem. Tiklīdz noliku tiesības, firma man iedevu pavecu mašīnu. Jau pirmajā dienā kāpu pie stūres un no Pārdaugavas aizbraucu līdz Purvciemam. Gāja grūti, taču kopš tās dienas braucu nu jau desmit gadu.

– Teicāt, ka bijāt vāja būtne. Vai joprojām tāda esat?

– Reizēm esmu. Gadiem ejot, ir veidojies raksturs, pašpārliecība. Agrāk biju vāja būtne, kuru kāds nemitīgi stumdīja. Taču dzīvē ar visu bija jātiek galā pašai un nebija neviena, kas palīdz. Tagad pat – jau vairāk nekā četrdesmit gadu esmu kopā ar savu otro vīru, kas mani nebūt nelutina. Viņš man nekad nepienesīs kafiju, nekad neteiks: „Mīļo sieviņ, vai tu negribētu tā vai šitā?” Viņš ir nīgrs, reizēm dusmīgs. Man pašai ir jātīra māja, jātiek galā ar visiem mājas darbiem. Bet man ir vajadzīga sakārtota vide, komfortabli apstākļi, man tas patīk. Ja es gribu tādu līmeni, man ir pašai jācīnās. Kaut arī nu jau esmu pensijā.

– Modernā sieviete saka – ja vīrs nav tāds, kā vēlies, dabū citu vai liec viņam mainīties.

– Es tam galīgi nepiekrītu. Divi cilvēki satiekas un patīk viens otram tādi, kādi ir. Tad abi sāk dzīvot kopā un pēkšņi mīcīt viens otru, jo nu grib to otru pārveidot. Kāpēc?! Šis cilvēks tev iepatikās tāds, kāds viņš bija! Vīrs arī ir mēģinājis mani locīt. Kā mani loka, tā es nepakļaujos. Domāju, ka viens otru kopdzīves četrdesmit četru gadu laikā tā arī neesam izmīcījuši. Mūsu revolūcija vēl arvien notiek. Kā teica kāds mūsu draugs: „Jūs visu laiku karojat!” Bet varbūt tā arī ir labi. Nemitīgi ir tāda neliela spriedzīte.

Savukārt mans pirmais vīrs mani ucināja. Varbūt tas arī bija šķiršanās iemesls...

– Jums nepatīk, ka jūs lutina?

– Droši vien patīk. Taču es noteikti izlaistos – man vairs dzīvei nebūtu dzinuļa. Ja gribu jaunu kleitu, man pašai tā jānopelna. Vīrs neiedos naudu, man pašai jādomā, kā to nopirkt. Tas ir ļoti labs dzinulis.

– Reiz teicāt – vīrs nav varējis ciest, ka braucat komandējumos.

– Vēl līdz šaibaltai dienai viņš to necieš. Es pirmdien braucu uz Parīzi, bet vīrs to nemaz vēl nezina (intervija notiek trešdienā – A. M.). Viņam nepatīk palikt vienam, viņam svarīgi, ka esmu kaut kur netālu.

– Un tomēr – kāda ir atslēga jūsu ilgajai kopdzīvei?

– Ciniski skan, bet man nepatīk mainīt ne darbu, ne vīru (smejas). Šī man ir tikai trešā darbvieta mūžā un otrais vīrs...

Vajadzētu saprast, ka nav maizes bez garozas. Ideāla cilvēka pasaulē nav. Ja vīrietis tev patīk pēc izskata, varbūt viņš mājās neko neprot izdarīt. Mans vīrs ir ļoti saimniecisks, visu prot. Tagad, piemēram, man jaunas trepes taisa, ko es ļoti augstu vērtēju. Es varu viņam pateikt – re, tur ir saplīsis –, un tas uzreiz tiks salabots. Varbūt man trūkst kā cita, ko es gribētu, teiksim, sapratni, iejūtību... Bet vispār mēs labi dzīvojam.

Uzskatu, ka attiecībās ir jābūt nelielai noslēpumainībai. Taču nevar būt arī galīgi puritānisks, var kāda mežģīnīte panākt no blūzītes, kāda maliņa... Ja esi kā atvērta grāmata, tāda vienveidība var apnikt. Noslēpums uztur attiecības.

– Vai jūs ticat mīlestībai?

– Gribētos jau ticēt. Taču vārdu «mīlestība», godīgi sakot, nesaprotu. Nevienam savam vīrietim nekad neesmu teikusi – es tevi mīlu. Ir tikai viens cilvēks, kam es to saku, – tas ir mans mazdēls. To viņam atgādinu katru reizi, kad tiekamies.

Bet vīrieši... Ir īpašības, kas attiecīgajā cilvēkā ļoti patīk. Ir fiziskā pieķeršanās. Ir cilvēki, kas tev pieskaras un tirpas pārskrien. Katrā cilvēkā ir kaut kas, ar ko viņš tevi paņem. Ja varētu viņus visus sasiet buntītē... Bet tādu jēdzienu – es viņu mīlu – attiecībā pret vīrieti es nesaprotu.

– Sievietes nereti runā par vīrieša ideālu. Tāds vispār ir sastopams?

– Tikai sapņos. Ideālu vīriešu nav, cita lieta, ja sieviete viņu idealizē, ja nostrādā kaut kāda ķīmija. Daudzas klientes saka – vīrieti ieraugot, viņai aizkrīt širmis, gan viņš, gan dzīve šķiet tik ideāla! Kā var aizkrist širmis un neko citu neredzēt. Bet es redzu! Varbūt ir tādi laimīgi cilvēki, kas atrod otru un viņam šķiet, ka otrā viss ir ideāls. Es nezinu. Taču skaidri zinu, ka skaistums gan ar gadiem pāriet. Un, ja tas bijis galvenais, tad gan ir traki. Ko tad – vairs negribēsi viņu?

– Vai jums pašai nekad širmis nav aizkritis?

– Nē. Man mazliet pat žēl, bet nav. Varbūt man viss vēl ir priekšā, varbūt vēl aizkritīs (smejas). Ir bijis, ka man ļoti patīk cilvēks, bet ne jau tā, ka vairs neko citu neredzu!

– Vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atklāti un skaisti stāstāt par savu vecumu.

– Es tieši lepojos ar saviem gadiem. Nu, kāpēc man tos slēpt? Man ir pieaugusi meita, mazdēlam ir četrpadsmit gadu. Esmu laimīga, ka savā vecumā joprojām varu būt ierindā, ka man viss ir kārībā. Kas tur ko slēpt! Tāpat par plastisko operāciju. Kāpēc man jāslēpj, ka esmu to veikusi? Ja kāda sieviete to veikusi un cits rāda ar pirkstiem, es saku: ja tas ir tik viegli, tad aizej un uztaisi. Pirmkārt, tā ir liela nauda. Otrkārt, tā taču ir operācija. Ļoti nopietna operācija, pēc kuras ir slikta pašsajūta. Ja sievietes var sakrāt naudu un saņemties visām nepatīkamajām izjūtām, viņas ir varones. Pazīstu sievietes, kuras pat septiņdesmit gados veikušas operāciju. Zinu sievieti, kas deviņdesmit divu gadu vecumā to darījusi. Cepuri nost!

Operāciju veicu tāpēc, ka mani interesēja, kā tas ir, un tāpēc, ka man ir tāda profesija. Nekādā gadījumā to nedrīkst veikt tikai sabiedrības vai vīra spiediena dēļ. Sievietei tas jāgrib pašai. Iedomājieties: divi cilvēki – viens slims, bet optimists, otrs vesels, bet pesimists. Kuru paņems darbā? To optimistu, protams! Esmu mūžīgā optimiste, tāpēc vēl arvien neļauju, lai man ataug sirmi mati. Visiem ģimenē tie ir ļoti skaisti – pilnīgi balti. Man nav kauns tos ataudzēt, bet es iekšēji vēl neesmu gatava kļūt sirma. Varbūt pienāks diena, kad iekšēji apdzisīšu. Bet vēl ne.

– Pati sev patīkat?

– Dažreiz patīku, dažreiz ne. Taču es cenšos darīt visu, lai sev patiktu. Gan ārēji, gan iekšēji. Ja pieeju pie spoguļa un redzu, ka man kaut kas nepatīk, mēģinu to izlabot. Mans ķermenis ir kā skapis – es to pulēju un uzturu kārtībā, lai tas nebūtu apdrupis. Ja man parādās celulīts, es tūlīt to parīvēju un izdauzu. Ja parādās kāds lieks kilograms, vakaros neēdu. Tāpat arī ar apģērbu. Kaut tas būtu nemoderns, ja jūtu, ka tas man sēž, ņemu ciet. Ja nesēž – lai cik moderns, to nemūžam nepirkšu.

– Vai jūs esat izjutusi, ka skaistuma dēļ jūs apskauž?

– Es neesmu skaista. Tāpēc mani nav, par ko skaust. Zinu, ka daudziem nepatīku, jo esmu ļoti tieša. Ja mani kas neapmierina, es skaidri un gaiši pasaku, nevis runāju aiz muguras. Es izklaidējos kopā ar draugiem, bet nedzeru. Skaidri un gaiši pasaku: negribu dzert un man ir garlaicīgi ar cilvēkiem, kas dzer. Pēc tā var nodomāt, ka esmu augstprātīga, bet man tiešām nepatīk. Man nepatīk stundām ilgi sēdēt Jāņos, kad visi ir piedzērušies un kož odi.

Sievietēm trūkst māka un spēja pateikt: „Nē, es to negribu!” Vai es kādam tāpēc nepatikšu? Lai! Es jau neesmu puķe, kam visiem jāpatīk.

Bija kāds gadījums ar manu draudzeni – kosmētiķi no Igaunijas, ar kuru esmu pazīstama jau gandrīz trīsdesmit gadu. Viņa reizi gadā atbrauc ciemos, paliek pāris dienu pie manis un tad brauc prom. Kādu vasaru viņa atbrauca kopā draugu, draudzeni, viņas vīru un bērnu un nolēma ar savu kompāniju palikt pie manis. Mani tas satricināja! Pirmkārt, man nākamajā dienā bija jāstrādā. Lai aizietu uz darbu, man ir jāsavācas – jābūt labā omā, ar smuku frizūru. Otrkārt, cilvēku bija tik daudz, ka visa māja dimdēja. Varbūt rīkojos nepieklājīgi, bet izlēmu, ka to nevēlos un man tas draudzenei jāpasaka. Apsēdināju savu Retu un teicu: „Tevi uzņemšu vienmēr. Bet, ja gribi braukt kopā ar draugiem, es viņiem noīrēšu viesnīcu.” Reta saprata, pateica – piedod – un aizbrauca. Mums joprojām ir ļoti labas attiecības. Taču, ja būtu piekritusi viesu uzņemšanai, nākamajā reizē, kad Reta ar kompāniju postos pie manis, man būtu jāmelo, ka nebūšu mājās. Uzskatu – labāk būt asai, bet godīgai.

– Tas nav viegli...

– Kas dzīvē ir viegli? Visam dzīvē jāpieliek pūles. Kādreiz biju šausmīgi tieva. Bet tagad man nāk klāt svars, man jāpieliek pūles, lai saglabātu sevi formā. Agrāk, ja gribēju konfektes, noēdu kilogramu. Bet tagad, kad vēders skrien pa priekšu, es ieturos – tas ir grūti.

Grūti ir mazgāt matus katru dienu. Grūti ir katru dienu ieveidot matus, iet dušā, jo, to nedarot, var ietaupīt laiku un ilgāk pagulēt. Krāsoties ir grūti, katru dienu drēbes mainīt ir grūti. Es pat uz veikalu nevaru aiziet sačammāta, nošņurkušā treniņtērpā. Pat dienās, kad mājās esmu viena, ielienu dušā, izmazgāju matus, uzkrāsojos, uzvelku ko skaistu, un diena šķiet labāka, patīkamāka. Taču arī tur jāpieliek pūles.

Visu dzīvi sevi bremzēju. Lai es lēnāk ietu un neskrietu, lai nerunātu pārāk ātri... Cik mans tēvs bija nosvērts, tik mamma sievišķīga, varētu pat teikt – bļaustīga. Viņa daudz klaigāja. Pie sevis domāju: man tas ļoti nepatīk un es tā nekad nedarīšu. Mana mamma bija arī ļoti ātra. Viņa visu ķēra, viss viņai lidoja. Un es biju līdzīga, tāpēc sevi kušināju, lai nebūtu tāda.

– Jūs bieži raudat?

– Ļoti reti. It kā esmu kļuvusi jūtīgāka – kā jaunībā. Man bieži saskrien acīs asaras, tomēr raudu reti. Ja ir štruntīgi, vajag visu ar prātu izdomāt un rīkoties. Man reiz viens cilvēks teica: pat ja viss riņķī ir melns, bet tālumā ir gaismiņa, ej uz to gaismu. Ja man ir slikti, es apsēžos un tik ilgi domāju, līdz atrodu to gaismiņu, pareizo variantu, kā tai brīdī rīkoties.  

– Kādas ir jūsu attiecības ar meitu?

– Tas ir sarežģīts jautājums... Nevaru teikt, ka tās ir sliktas, taču arī ļoti labas ne. Viņa pat negrib, lai kāds zina, ka viņa ir mana meita. Viņa pati grib kārpīties pa dzīvi. Es domāju, ka attiecībām ar bērnu ir jābūt līdzsvarotām, nedrīkst visu ziedot bērnam. Citādi viņš izaug, aiziet – un tad ir katastrofa, paliek milzīgs tukšums.

– Vai taisnība, ka mazbērni ir mīļāki nekā bērni?

– Protams! Jaunībā tu esi noguris, tev ir simts un viena problēma, tu vēl īsti neizproti attiecības ar bērnu. Jaunībā man nebija tam laika. Vīrs mācījās un strādāja, arī man bija darbs...

Toties tagad man ir mazdēls, ar kuru esmu uz vienas nots. Viņam tagad ir četrpadsmit gadu, un es jūtu, ka viņš pamazām no manis sāk slīdēt prom. Bet es domāju, ka viņš pie manis atkal atgriezīsies vēlāk, kad būs pieaugušāks. Mums ir ļoti laba saikne.