gan jāmudina turp doties visus, kas tiesīgi balsot.
Tāpēc neaizmirsti, ka sestdien, 18. februārī,
vēlēšanu iecirkņi strādās no pulksten 7 līdz 22.
IEVAS lasītāja Mārīte Bērziņa no Dobeles savā vēstulē raksta:
«Citu vēstures pagriezienu nedrīkstam pieļaut.
Atkal Latvijas tautai, kam valoda ir svētums un bagātība,
tāpat kā karogs un himna, jāpierāda, cik tas viss mums ir svarīgi.
Tāpēc 18. februārī jāapliecina sava stingrā un negrozāmā nostāja valodas jautājumā.
Nepalaidīsim iespēju pateikt savu nemainīgo attieksmi,
balsojot pret grozījumiem Satversmē!»
Savukārt mēs lūdzām izteikt savu viedokli par referendumu cilvēkiem,
kuru domām ierasts uzticēties.
Latviešiem jāsaņemas!
Akadēmiķis Jānis Stradiņš:
«Es došos balstot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Pirmkārt, tāpēc, ka par latviešu valodu bijusi dikti sparīga cīņa jau kopš jaunlatviešu laika pirms simt piecdesmit gadiem un, ja mēs esam izcīnījuši latviešu valodai ne tikai valsts valodas, bet arī Eiropas Savienības valodas statusu, tā jāsaglabā.
Otrkārt, latviešiem valoda ir svarīgs pašapziņas un pašcieņas faktors. Ja nav latviešu valodas, būtībā nav arī Latvijas valsts.
Treškārt, jāpanāk vēl vairāk – lai latviešu valoda vieno visus Latvijas iedzīvotājus: krievus, poļus, lietuviešus. Ja cittautieši atzīst Latviju kā savu valsti, tad nelatviešiem jāapzinās arī latviešu valodas prioritārā vieta valstī.
Ceturtkārt, referendumā nesavāks 700 000 balsu, kas nepieciešams krievu valodas izsludināšanai par otru valsts valodu, bet referenduma rezultāts gūs plašu starptautisku rezonansi. Ja atnāks, piemēram, daudz krievu, kas atdos savu balsi par krievu valodu kā otru valsts valodu, bet latvieši būs neaktīvi, starptautiski tas izskanēs nesmuki, un gan Briselē, gan Maskavā būs pamats runāt – redziet, latvieši negrib atzīt savas vērtības, savu valodu.
Piektkārt, bīstos par to, ka referendums dažos reģionos, piemēram, Latgalē, var kļūt par protesta balsojumu, protestējot pret to, ka Latgalei trūkst līdzekļu, nav attīstības, cilvēki izceļo. Cilvēki balsos nevis par būtību, bet pašreizējo valsts politiku. Es aicinu nejaukt šīs divas lietas. Valoda ir valsts pastāvēšanas stūrakmens, un gan jau mēs ekonomiskās grūtības pārvarēsim.
Valoda ir valsts vienīgā prioritārā bagātība, viens no pamatakmeņiem, uz kuru balstās Latvijas valstiskums. Vara pieder Latvijas tautai, bet latviešiem vajadzētu būt nācijai, ap kuru vienojas visas pārējās tautas. Mums jātiecas pēc lielākas turības, sociāla taisnīguma, bet, ja latviešu valoda tiks atkal iedzīta ķēķī, tad latviešu tautai nav lielas nākotnes.
Tas ir agresīvi izprovocēts referendums. Ja nu tas ir uzspiests, mums jābūt vienotiem un vajadzētu savākt vismaz 800 000 balsu par latviešu valodu.
Aicinu visus doties nobalsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu – gan latviešus, lai viņi neizrādītos gļēvi, gan arī cittautiešus, latgaliešus?, tos, kas ir jauktās laulībās, gribētu lūgt saprast latviešu pašcieņu, latviešu valodas vērtību. Sabiedrībai jābūt vienotai – lai tas nebūtu etniskais balsojums. Mana mamma bija krieviete, viņai bija svarīgas krieviskās vērtības, bet viņa noteikti būtu balsojusi par latviešu valodu (akadēmiķim ietrīcas balss).»
Vēlos saņemt cieņu savā zemē
Pavārs, restorāna Tam labam būs augt līdzīpašnieks Mārtiņš Sirmais:
«Sestdien noteikti došos uz referendumu, lai balsotu PRET otru valsts valodu Latvijā. Ar to negribu teikt, ka man ir kaut kas pret krievu valodu, – šo valodu labi pārzinu un tajā runāju. Tomēr dzīvojam Latvijā un latviešu valodai jābūt vienīgajai oficiālajai šīs valsts valodai. Ja aizbraucu uz Parīzi, es taču mēģinu sazināties tajās astoņpadsmit frāzēs, ko šai valodā esmu iemācījies. Tā es izrādu savu cieņu pret valsti un tās cilvēkiem. Un šādu pašu cieņu vēlos saņemt arī savā zemē. Patiesībā neredzu nekādus šķēršļus, kāpēc krievi nevarētu Latvijā runāt latviski. Man ir gana daudz draugu krievu, un ikviens labāk vai sliktāk runā latviski. Tāpēc nesaprotu, kāpēc vispār jāizvirza jautājums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Galu galā draugu vidū, mājās jebkurš var runāt tādā valodā, kā vēlas.
Es runāju četrās valodās, un mans dēls noteikti pārzinās vēl vairāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka valodas tikai bagātina cilvēku. Ja restorānā pie manis atnāk krievu cilvēki, ar viņiem runāju krieviski, jo tie ir mani viesi. Tomēr nekādā ziņā nepiekrītu, ka šī valoda jālegalizē kā oficiālā.
Esmu ļoti liels šīs valsts patriots. Un tomēr saprotu: esam tik maza tauta, ka nākotnes vīzija ir gaužām bēdīga. Agri vai vēlu mēs izmirsim un šo valsti kāds pārņems. Manos dzimtajos Dikļos jau ir krietni mazāk cilvēku nekā manā bērnībā, un šī tendence tikai palielinās. Tomēr, referendumā balsojot PRET, mēs šo brīdi attālināsim vismaz par kādiem simt gadiem.»
Dzimtenes gaiss
Rakstniece Marina Kosteņecka:
«Ojāram Vācietim ir tādas dzejas rindas: «Paņem manu vieglu elpu, Tev būs jāelpo par diviem.» Ko man, krievu rakstniecei, nozīmē latviešu valoda? Tas ir dzimtenes gaiss, ko es elpoju kopā ar Ojāru Vācieti. Bez šī gaisa man nebūtu dzimtenes.»
Mums jābūt pārākiem
Bērnu slimnīcas ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:
«Tā nav laba pazīme, ka ir nepieciešami patoloģiski satricinājumi no malas, lai stimulētu tautas attīstību un vienotību. Bet citādi grūti šajā pelēkajā ikdienā pārliecināt cilvēkus par tādām augstām vērtībām kā apziņa, valoda. Ceru, ka par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu savu balsi atdos vairāk nekā miljons Latvijas iedzīvotāju. Valoda ir tautas apziņa, matrice, identitāte. Tā ir individuālā jeb kosmiskā vibrācija, ko pārstāv dievišķais kods uz zemes. Katrai tautai – latviešiem, tibetiešiem, indiāņiem – ir noteikta informatīva misija uz zemes, un šī kultūras fenomena izteiksmes forma ir valoda.
Mūsdienās neviena valsts nav pilnīgi neatkarīga, to ekonomikas ir savstarpēji sasaistītas. Arī Latvija nevar būt neatkarīga, pašpietiekama, varena valsts, kas ietekmē tautsaimniecības plūsmu pasaulē, bet, lai mēs nepazustu tautu rasolā, kur vienīgā vērtība ir pirkt un pārdot, svarīgi ir saglabāt savu identitāti, valodu – tās individuālās kosmiskās vērtības, ko pārstāv suga vai etnoss. Tikai tādā veidā mēs būsim pārāki pār patērētāju sabiedrību, ko piedāvā Amerika un Eiropa, kur valstu un kultūru vērtības ir nojauktas.
Šis referendums varētu stimulēt jaunu, katalītisku procesu, kas ļaus izprast, ka nācijas lielākā vērtība ir apziņa, valoda, kultūra un ka investīciju šajā jomā un tautas pašapziņas vairošanā nekad nevar būt par daudz. Mēs pārāk maz apzināmies tik mazas tautas unikalitāti, šo ārisko talantu – labestību, dabas un Dieva mīlestību, viedumu. To gudrību, seno viedumu, kas piemīt latviešu tautai, vajadzētu integrēt sabiedrībā ar modernu zinātniski informatīvu pieeju. Par valodu kā apziņas izteiksmes formu ir jāveido jauna zinātne.
Etniskā riešanās, rīdīšana un vēlme kādu pārspēt nedrīkst būt galvenā motivācija, lai dodos uz referendumu. Ir mazāk jāklausās konkurējošo vai kaimiņu ideoloģijā, citādi sanāk, ka latviešu tauta nav iznīkusi tikai tāpēc, ka tai visu laiku jāatspēkojas un jāatšaudās. Tas ir primitīvi un nožēlojami. Tautu, kas akcentē savas garīgās vērtības, augstāko misiju, nevar ne sagūstīt, ne provocēt. Mums jābūt pārākiem. Mēs tādi arī esam.»
Mums sevi ir jāaizstāv!
Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis:
«Uzskatu, ka mans latvieša vissvētākais pienākums ir iet uz referendumu un balsot pret šo provokāciju, kas mums ir uzspiesta. Es neticu, ka parakstu vākšanas akcija un referendums ir tikai viena nepilsoņa, politiska avantūrista, no Krievijas izraidītā Lindermana akcija. Domāju, ka aiz viņa stāv lielāki spēki, mūsu valstij sveši un naidīgi, kas to visu organizē, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka cits kāds grib noteikt, kā mēs dzīvosim un kādā valodā runāsim. Mūsu svēts pienākums ir to nepieļaut. Latvijā vienīgā valsts valoda var būt tikai un vienīgi latviešu valoda. Izšķiroši svarīgajā balsojumā par mūsu tautas turpmāko pastāvēšanu mums tas ir jāpasaka skaidri un nepārprotami. Tas ir katra latvieša un katra Latvijas pilsoņa pienākums, kas šo valsti uzskata par savu, kam tā ir viņa zeme. Lielās varas visos laikos mūs ir spiedušas, gribējušas pakļaut un iznīdēt, un tagad atkal mēs savā zemē esam apdraudēti. Tas ir pazemojoši, ka mums savā valstī jāaizstāv sava valoda, bet, ja tas jādara, tad mēs to darīsim. Mums atkal jābūt vienotiem, lai pastāvētu par sevi! Tikai tā mēs spēsim aizsargāt mūsu vērtības un savu valsti. Aizmirsīsim savstarpējos ķīviņus un pateiksim, ka spējam to pārvaldīt un par to atbildēt. Neviens cits par mums nestāvēs un mūs neaizstāvēs, ja paši to nedarīsim. Latviešu valoda man nav tikai valoda. Tā ir mana zeme, mana tauta. Tā ir manu mazbērnu nākotne. Tā ir mana sūtība un būtība.
Savai tautai gribu teikt: 18. februārī neviens nepaliksim mājās, bet iesim pateikt savu pret. Tas ir principa jautājums, tāpēc mūsu balsīm jāskan milzīgā pārsvarā. Ja nebūs miljons balsu pret, mēs esam zaudējuši!»
Teksts Līga Blaua, Kaija Zemberga, Agnese Meiere
Foto – no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
