« Es taču Latvijā esmu tikai no 1991. gada, ļoti mīlu šo zemi un cilvēkus. Jūtu, ka tas ir abpusēji. Man reiz jautāja: sakiet, kāpēc jūs Latvijā tā mīl? Grūti man uz to atbildēt, bet laikam tāpēc, ka tāda mīlestība nekad nenāk tikai no vienas puses. Attiecībās, kādas ir aktierim ar skatītāju, tas ir abpusēji. Es ļoti mīlu latviešu publiku,» saka JAKOVS RAFALSONS, kuru skatītāji iemīlējuši, pateicoties atraktīvajai Vadima lomai seriālā UgunsGrēks, bet nu aplausu un smieklu pavadīts, Jakovs redzams Nacionālā teātra Aktieru zālē izrādē Laulāts un brīvs.

 

Jakova Rafalsona pieturzīmes:

         

* dzimis 1946. gadā 5. novembrī Ukrainā, Doņeckas apgabala Makijevkā;

* skatuves gaitas sācis Sevastopolē:

* strādājis teātros Tomskā, Voroņežā, Maskavā;

* kopš 1991. gada dzīvo Rīgā un ir Mihaila Čehova Krievu teātra aktieris;

* saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā sezonas labākais aktieris;

* apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni;

* precējies;

* tēvs diviem dēliem un vectētiņš mazmeitiņai.

         

Ar Jakovu Rafalsonu tiekos Nacionālā teātra Aktieru zālē Laulāts un brīvs dekorācijās, jo arī tovakar notiks izrāde. Līdz tās sākumam atlikušas vien pāris stundu, bet citu laiku Jakovs sarunai atrast nevar, jo kopā ar sava Krievu teātra aktieriem aizbrauc viesizrādēs ārpus Latvijas. Pirmizrāde ir aizgājusi uz urrā. Jakovs ir priecīgs un aizkustināts. Atzīst, ka baidījies, jo tas bijis risks.

 

– Es nezinu gadījumu, kad Krievu teātra aktieris būtu spēlējis uz Nacionālā teātra skatuves. Tas ir liels gods, ka man tā uzticējās. Tāda nejauša sakritība: divdesmit piektajā martā, kad mums bija pirmizrāde, lugas autoram, Nobela prēmijas laureātam Dario Fo, bija dzimšanas diena un teātris viņam aizsūtīja apsveikuma telegrammu, paziņojot, ka Latvijā notiek viņa lugas pirmizrāde. Fo ir itāliešu aktieris un režisors. Šo lugu sarakstījis kopā ar savu sievu, arī aktrisi, Franku Rami, un tās personāži pēc profesijas ir aktieri. Es gan uzskatu, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši. Arī mans ceļš uz šo lomu bija it kā nejaušība, bet varbūt tomēr ne.

– Ja par jūsu dzīvi rakstītu lugu, kas tā būtu: drāma, komēdija, traģēdija...?

– Tajā ir bijis no visa: no komēdijas, drāmas un kaut kas arī no traģēdijas. Padomju Savienībā man atņēma manu uzvārdu. Ar savu –Rafalsons – man neļāva spēlēt. Teica, ka tādu uzvārdu teātra afišās nerakstīs, un es kļuvu Jakovs Orlovs. Es piedzimu Ukrainā, Doņeckas apgabala Makijevkā. Mana pirmā skatuve bija Sevastopoles teātrī, bet mans sapnis bija Rīga. Tēvs bija no Latvijas. 1941. gadā viņš bēga no Rīgas un izglābās, bet visa viņa ģimene guļ Rumbulā. Visus nošāva. Tēva vecākais brālis kara pirmajās dienās kopā ar latviešu divīziju brīvprātīgi aizgāja uz fronti un pirmajā kaujā krita. To man izstāstīja Mavriks Vulfsons. Viss noticis viņa acu priekšā. Mans tēva brālis bijis tuvredzīgs, nēsājis ļoti stipras brilles, praktiski neko neredzējis. Mans tēvs nokļuva Ukrainā, tur satika manu mammu, bet vienmēr sapņoja atgriezties Rīgā.

1964. gadā viņš to izdarīja. Divdesmit trīs gadus nebija Latvijā, bet, kad atgriezās un no vilciena izkāpa Rīgā uz perona, sāka runāt latviski un viņa valoda bija tik laba, it kā to ilgo gadu ārpus Latvijas nebūtu bijis. Tēvs runāja literāri pareizā latviešu valodā. Kad es mēģināju runāt latviski, viņš vienmēr šausminājās: «Nu, kā tu runā! Es nespēju klausīties, kā tu kropļo latviešu valodu!» Tēvs, vienkāršs atslēdznieks, perfekti pārvaldīja sešas valodas: latviešu, krievu, angļu, vācu, ivritu un idišu. Bet es, lai gan skaitos inteliģents, runāju tikai vienā valodā un tajā pašā nepareizi. Man ir milzīgs prieks, ka esmu sācis saprast otru valodu, latviešu, un runāju tajā vismaz uz skatuves. Latviski saprotu gandrīz visu, bet, ja dzīvē man jārunā latviski, sāku nervozēt, jo baidos, ka galotnes un uzsvari nebūs pareizi. Tas man ir komplekss, lai gan manā Krievu teātrī joko, ka es krieviski runāju ar latviešu akcentu.

– Kur jūs bijāt līdz deviņdesmit pirmajam gadam?

– Kad vecāki pārcēlās uz Latviju, arī es uz pāris gadiem te atbraucu, pabeidzu skolu, mazliet pastrādāju. Mana pirmā profesija ir kurpnieks. Mamma strādāja rūpnīcā Rekords, un arī es pēc vidusskolas tur aizgāju. Vienu nedēļu pastrādāju arī Elektromehāniskajā rūpnīcā par krāvēju. Tā sākās mana darba dzīve, bet drīz vien aizbraucu mācīties un uz ilgiem gadiem biju projām no Latvijas. Mana ģimene palika te. Man ir arī brālis, desmit gadu jaunāks par mani. Tagad viņš dzīvo Minhenē. Brālis ir elektromehāniķis, strādā celtniecībā. Neviens mūsu ģimenē nav bijis saistīts ar teātri, vienīgi es.

– Un kāda bija jūsu dzīve līdz Latvijai?

– Mans pirmais teātris, kurā mani pieņēma darbā ar noteikumu, ka es nomainīšu savu uzvārdu, bija Sevastopolē. Mana sieva bija aktrise Rita Orlova, un es paņēmu viņas krievu uzvārdu. Pēc tam mani uzaicināja uz Tomsku, ko nekad neesmu nožēlojis, lai gan citi nesaprata, kā var tik skaistu dienvidu pilsētu, kur ir Melnā jūra, nomainīt pret Sibīriju. Tur neviens labprātīgi nebrauca, uz turieni tikai izsūtīja, bet Tomskas teātrī bija brīnišķīga trupa, lieliski aktieri. Spēlēju arī Voroņežā. Miša Borisovs mani aizvilka pie sevis uz Maskavu, bet mans sapnis bija reiz atgriezties Rīgā. Latvija vienmēr bija manā sirdī. Kad tagad aizbraucam viesizrādēs, ilgojos pēc mājām. Jūtos te satriecoši labi. Tik labi kā Latvijā man nekur dzīvē nav klājies.Uz skatuves mans ampluā ir traģikomiskās lomas, bet arī ļoti nopietnas esmu spēlējis. Kad Romāns Kozaks pie mums Krievu teātrī iestudēja traģēdiju Nāves deja, mana partnere bija lieliskā Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa. Mēs abi tajā gadā saņēmām Spēlmaņu nakts balvu kā sezonas labākie aktieri. Fellīnī ir teicis, ka tikai klauns var nospēlēt traģēdiju. Pēc horoskopa esmu Skorpions. Tā ir ļoti smaga zīme pašam sev.

Mans tēvs bija smaga rakstura cilvēks, ciets un diezgan despotisks. Māte viņu mīlēja, bet nedomāju, ka viņai bija viegla dzīve. Kad es deviņdesmit pirmajā gadā atgriezos Rīgā, māte pēc tēva nāves aizbrauca dzīvot uz Izraēlu. Man bija brīnišķīga māte, tuvākais cilvēks dzīvē. Nav vārdu, lai to izteiktu. Kad viņa pārcēlās uz Izraēlu, man bez viņas bija ļoti smagi. Septiņas reizes biju aizbraucis pie viņas, un vienmēr, kad tur biju, faktiski nekur negāju. Gribēju visu laiku būt kopā tikai ar māti. Viņa man bija ļoti dārga. Māte man bija viss. (Jakovam acīs saskrien acīs, viņš ilgi klusē, līdz atsāk runāt.) Līdz pat šim laikam viņa ir manā sirdī. Es atceros viņu, domāju par viņu. Manā telefonā ir ieraksts – 2007. gada 10. aprīlis, 12.30. Tas ir laiks, kad Izraēlā apglabāju savu māti, bet manā sirdī viņa dzīvos vienmēr. Kāds ebreju gudrais ir teicis: «Dievs visur nepaspēja, tāpēc izdomāja mātes.» Nevar būt tuvāka cilvēka par māti. Liktenīgi, ka tad, kad māte aizbrauca, izjuka mana pirmās laulības dzīve.

– Vai jūs Rīgā no Krievijas atgriezāties ar ģimeni?

– Jā, man bija ģimene: sieva un dēls. Sieva bija aktrise, bet Rīgā vairs nespēlēja, mūsu teātrī bija trupas vadītāja. Diemžēl viņa ir mirusi. Mums ir brīnišķīgs dēls Maksims, strādā teātrī tehniskajā daļā. Viņam jau ir sava ģimene, un man ir lieliska mazmeita Poļina. Mācās trešajā klasē. Kad Jānis Streičs mani uzaicināja filmā Rūdolfa mantojums, kopā ar mani filmējās arī Poļina. Tas bija vienreizīgs laiks. Darbs pie Jāņa Streiča ir prieks un bauda!

– Vai šķiršanās jums bija viena no dzīves smagajām drāmām?

– Oi, nerunājiet! Vienmēr esmu uzskatījis, ka savu laimi nevar uzcelt uz otra nelaimes, bet es to darīju. Tas bija šausmīgi smagi. Pusotra gada staigāju melns kā zeme. Es biju saticis Gaļinu. Negribēju, lai tā notiek, bet galva mīlestībā nepiedalās un prāts sirdij nevar pavēlēt. Mana pirmā sieva bija ļoti labs cilvēks, jutos briesmīgi, apzinoties, ka nodaru viņai sāpes. Ja mūsu dēls Maksims nebūtu jau pilngadīgs, es no ģimenes neaizietu. Lai gan mēs ar Ritu izšķīrāmies, mums līdz pat viņas aiziešanai no dzīves bija lieliskas attiecības. Nu, ko var darīt?! Tā dzīvē notiek, ka cilvēki arī izšķiras.

– Kā jūs iepazināties ar Gaļinu?

– Mūsu teātrī kādreiz bija lielisks aktieris Viktors Pļuts, mēs bijām tuvi draugi, un Viktors ar savu sievu Teklu Šaiteri Purvciemā dzīvoja Gaļinai kaimiņos. Viņus iepazīstināja suņi. Staigādami ar suņiem, bija sākuši runāties. Gaļina strādā Klasiskajā ģimnāzijā, un reiz Viktoram bija lūgusi, lai viņš iesaka kādu aktieri, kas ģimnāzijā varētu pasniegt teātra vēstures un runas stundas. Vitja bija ieteicis mani. Tā mēs ar Gaļinu satikāmies. Viņa bija brīva sieviete. Nu jau daudzus gadus esam kopā. (Jakova un viņa sievas Gaļinas mīlasstāstu lasi IEVAS Stāstu 7.05.numurā.)

Mūsu dēls Viktors šogad beigs divpadsmito klasi. Domā stāties Latvijas Universitātē, studēt starptautiskās attiecības. Paldies Dievam, ka negrib kļūt aktieris. Es neesmu bijis pārāk labs tēvs ne Maksimam, ne Viktoram, jo man nekad nav bijis laika dēliem veltīt tik daudz uzmanības, cik viņi būtu gribējuši un cik tās viņiem bijis vajadzīgs. Es sevi atdodu darbam. Vienīgi tad, kad bērni bija mazi, naktīs, kad viņi raudāja vai bija jāapsedz, vienmēr cēlos un pie viņiem gāju es. Tikai es. Tas man no mammas: apsegt, mierināt. Bet, kad dēli paaugās, naktīs es viņiem vairs nebiju vajadzīgs, taču dienā un vakarā man viņiem nebija laika. Tad es biju teātrī.

Arī laulības dzīvei mana profesija ir briesmīga. Sievai es neesmu dāvana.

 – Vai jūs izrādē Laulāts un brīvs kaut ko no savas laulības dzīves atpazīstat?

– Izrādē daudzas situācijas ir katram pazīstamas. Kad ģimenē notiek strīdi vai šķiršanās, vienmēr vainīgi ir divi. Nekad vainīgs nav tikai viens. Tādos brīžos nevajag pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Vajag nogaidīt, sevī visu pārmalt un tikai tad nonākt pie risinājuma. Viss, kas notiek izrādē, man šķiet, ir ļoti atpazīstams visiem pāriem.

Runājot par manu laulības dzīvi, varu teikt Puškina vārdiem: «Na sveķe sčastje ņet, a jesķ pokoj i voļa.»* Man ir iekšējs miers. Es baidos skaļu vārdu, un laime ir tāds skaļš vārds, kuru nelietoju. Bet, runājot par dzīvi vispār, kādreiz, kad bijām padomju sistēmā, nekad nevarēju iedomāties, ka tā var beigt pastāvēt. Man šķita, ka zemeslode drīzāk noies no savas ass, nekā izzudīs padomju vara. Es tik ļoti to ienīdu. Pusotra gada mani uzmanīja, manā mājā notika kratīšanas, meklēja aizliegto literatūru, mani gribēja iesēdināt cietumā. Tagad tās grāmatas stāv bibliotēku plauktos. Lai cik tagad būtu grūti, neko briesmīgāku par padomju sistēmu nevaru iedomāties. To murgu nekad vairs negribu piedzīvot. Nekad! Esmu laimīgs Latvijā, savā profesijā, savā teātrī, brīnišķīgajos projektos, kas man ir doti: televīzijas seriālā UgunsGrēks, filmā Rūdolfa mantojums, tagad izrādē Nacionālajā teātrī. Man ir bijusi brīnišķīga sadarbība ar Liepājas teātri. Pirmā loma latviešu valodā man bija teātrī TT izrādē Tiritomba jeb Zelta zivtiņa, kur mani aicināja Anna Putniņa un Lauris Gundars. Lai Dievs dotu arī turpmāk man tik veiksmīgu sadarbību ar latviešu teātri, latviešu aktieriem, latviešu kultūru!

– UgunsGrēka titros vienmēr raksta pateicību Gaļinai Rafalsonei.

– Gaļina ir mana valodas konsultante, perfekti pārvalda latviešu valodu. Latviski tulko manus un arī Zanes Daudziņas tekstus, kas viņas Helēnai jārunā krieviski. Nu jau gan tas mums vairs nav vajadzīgs. Zane ļoti labi apguvusi krievu valodu, un man arī latviešu valoda iet arvien labāk. Pēc izrādes Laulāts un brīvs Gaļina bija pārsteigta, cik pareizi es runājis latviski. Lai spēlētu izrādi, valodā jābūt pilnīgai brīvībai. Nevar iezubrīt tekstu vai visu laiku domāt par vārdiem, ko teikšu. Sākums latviešu valodā man bija ļoti grūts. Baidījos, ka nevarēšu nospēlēt izrādi, iegāzīšu cilvēkus, kas ticēja, ka es to varu.

– Jūs nepārsteidza popularitāte, kāda pār jums nāca, kad sākāt filmēties seriālā?

– Kaut ko tādu es nebiju gaidījis un piedzīvojis. Teātrī katru dienu spēlēju galvenās lomas, bet mani zināja tikai noteikts cilvēku loks un teātra cienītāji. Kopš filmējos seriālā, bijis tik daudz situāciju un piedzīvojumu, kad esmu izjutis milzīgu cilvēku mīlestību un sirsnību. Kad vēl bija Neprāta cena, manu Vadimu sašāva un nebija zināms – viņš ir dzīvs vai miris. No teātra biju aizbraucis viesizrādēs, un kādu laiku seriālā manis nebija. Aizgāju uz tirgu. Man pie alus ļoti garšo sausi žāvēta zivs. Piegāju pie letes, kur pārdeva voblas. Pārdevēja tobrīd bija noliekusies un mani neredzēja. Teicu: «Lūdzu, nosveriet man pāris zivtiņu!» Viņa pacēla galvu, ieraudzīja mani un, rokas izpletusi, iebļāvās: «Bļ..., živ!» Cilvēku pilns, visi pagriezās un skatījās, kam tas prieka kliedziens adresēts. Galvu plecos ierāvis un zemu notupies, metos projām, zivis nenopircis. Savukārt tad, kad manam Vadimam pirms kāda laika bija gultas skati ar dažām dāmām, ne viens vien manai sievai teica: «Nu, kā jūs to pieļaujat! Kā jūs to pieļaujat!» Man kādreiz ir jautāts, vai mani nemulsina filmēšanās seriālā. Saku – jebkuru darbu var darīt labi un var darīt slikti. Arī akadēmiskā teātrī var būt sliktas izrādes. Tikai tāpēc, ka to sauc par teātri, tas nekļūs labāks. Krievijas seriālus gan nespēju skatīties. Tajos ir ļaunums, naids, vardarbība, asinis, bet mums visas situācijas un kolīzijas notiek ar humoru. No televīzijas ekrāna uz skatītāju plūst labestība. Es piekrītu Dostojevskim, ka nevis skaistums izglābs pasauli, bet labestība.

– Vienvakar, skatoties UgunsGrēku, biju pārsteigta, kā, pārģērbdamies par Sāru, jūs vilkāt kājās zeķes. Stiepāt tās virsū visā garumā, un jums tas apbrīnojami veikli izdevās. Es tā nemācētu.

– Es taču nezināju, kā to dara! Kad sieva ģērbjas, nekad tam nebiju pievērsis uzmanību. Paņēmu zeķi aiz gala un vilku. Režisore Inta Gorodecka un visas dāmas uzņemšanas laukumā bija šokētas un tieši tāpat kā jūs nesaprata, kā to var izdarīt. «Un tu nesaplēsi?» Viņas man bija nopirkušas trīs pārus, jo bija pārliecinātas, ka noteikti kādu saplēsīšu, kamēr uzvilkšu, bet es uzvilku ar pirmo piegājienu.

– Starp citu, jums ir ļoti skaistas, slaidas kājas. Sievietes jūsu Sāru par tādām var tikai apskaust.

– (Smejas.) Paldies, saulīt! Šī nav pirmā reize, kad man bijis jāiejūtas sievietes lomā. Mūsu teātrī iestudēja Blaumaņa Trīnes grēkus, un es spēlēju Rembēnieti. Skatītāji zālē smējās. Domāju, ka man tā loma izdevās.

– Jūs dzīvē esat tikpat jautrs kā uz skatuves?

– Man piemīt pašironija, bet neteiktu, ka vienmēr esmu jautrs. Savu draugu un kolēģu kompānijās, protams, tāds esmu, man patīk stāstīt anekdotes, bet svešākā sabiedrībā nevaru atraisīties. Zinu, ka cilvēki no manis gaida jokus, bet komiķi dzīvē visbiežāk ir diezgan drūmi. Viņiem vairāk piemīt karātavu humors. Francijā kādreiz bija ļoti slavens pantomīms Debiro. Reiz pie ārsta ieradies apmeklētājs un sūdzējies par pilnīgu nespēku, fizisku un garīgu spēku izsīkumu un pagurumu. Ārsts viņam ieteicis aiziet uz Debiro izrādi. Vīrietis atbildējis: «Es pats esmu Debiro.»

Smieklīgi, ka es nekad nebiju dziedājis. Man nav ne dzirdes, ne balss, nekā. Kad Raimonda Paula pirmajā muzikālajā izrādē, ko iestudēja mūsu teātris, pie dziedošajiem aktieriem programmā izlasīju savu vārdu, biju satriekts. Maestro man bija uzrakstījis divas dziesmas. Piegāju pie Paula un teicu: «Maestro, es nevaru dziedāt. Man nav balss.» Pauls atbildēja: «Tev nemaz nevajag dziedāt. Tu tikai izej uz skatuves.» Maestro uzdāvināja man notis ar dziesmām, kas izrādē man bija jādzied, un uz lapas bija uzrakstījis veltījumu: «Izcilajam dziedātājam un lieliskajam aktierim.» Maestro ir apbrīnojams cilvēks. Viņa klātbūtne vien jau rada brīnumus. Pateicoties viņam, sāku dziedāt. Esmu laimīgs, ka liktenis man deva iespēju ar viņu satikties. Marta sākumā ar viņa izrādi Odesa, Odesa... bijām viesizrādēs Odesā. Kopā ar mums bija arī Lana, izcila sieviete. Ai, cik sirsnīgi viņas dzimtā pilsēta mūs sagaidīja! Odesā par Odesu spēlēt ir ļoti grūti un riskanti, bet izrādes uzņēma ar sajūsmu un ovācijām. Esmu pārliecināts, ka visas Paula dziesmas, ko dziedājām izrādē, Odesā kļūs šlāgeri, kurus tagad zinās visi.

– Jums latviešu valodā ir kāds iemīļots izteiciens?

– Kad redzu kaut ko skaistu, kas mani sajūsmina, saku – cepuri nost!

– Jums arī IEVAS lasītāju vārdā cepuri nost par to, ko darāt uz skatuves, savās lomās un cilvēku sirdīs!

– Paldies, saulīt, un lai jūsu lasītājiem skaists pavasaris un dzīvē tikai labas pārmaiņas!