«Mīlēt ilgi, mīlēt vienmēr – tas ir tīrais neprāts. Mīlēsim tik ilgi, kamēr dzīvo mūsu ilūzijas. Kad tās beidzas, šķiramies!» Dailes teātra izrādē Mazie laulību noziegumi saka aktieris ĢIRTS ĶESTERIS, piedodiet, Žils. Bet varbūt tomēr arī Ģirts?
– Kā tev pašam šķiet – tu sievietes dzīvē esi darījis laimīgas vai nelaimīgas?
– Neviens nevienu nevar darīt laimīgu. Diemžēl. Nevar otru darīt laimīgu, ja cilvēks pats neapzinās, ka viņš IR laimīgs ar to resursu, kas viņam no dzīves dots. Varam tikai šo laimes izjūtu ikdienā darīt krāsaināku, no rīta pieceļoties, dodot buču uz vaiga, gatavojot brokastis, kopā kaut kur ejot, bet mūsu laime nav atkarīga no otra cilvēka. Nekad, nevienā situācijā. Nu, nav ne vīrietis, ne sieviete laimes nesēji viens otram. Viņi viens otru var bagātināt ar mīlestību, bet ne tīrā veidā laimīgu darīt. Esmu domājis, kāpēc vienkārša lauku sieviņa vienmēr ir apmierināta, optimistiska, veselīga, ar priecīgu skatu uz dzīvi. Viņa ar savu vīriņu laimīgi nodzīvo kopā mūžu, ar savu šķendēšanos, protams, bet viņi eksistenciālā līmenī neiedziļinās un neanalizē dzīvi tā, kā es brīžiem tajā visā urdos iekšā. Viņi to nedara un ir laimīgi. Tāds ir viņu dzīves scenārijs.
– Kāds ir tavs dzīves scenārijs?
– Jebkurš labi iecerētais scenārijs, faktiski jebkurš scenārijs, kuru mēs savā iztēlē un savās ilūzijās veidojam, tā arī paliek nerealizēts. Tā tas ir – visi mūsu nodomi un labie mērķi tā vai citādi tiek pakļauti kādai providencei un dzīves nejaušībām, un tas ir pats skaistākais, ar ko es rēķinos. Mēs dzīvojam ilūzijās, ka cilvēkiem ļoti svarīgi ir tas, kas ar mums noticis, taču tā ir vislielākā un aplamākā ilūzija. Pasaulei ir pilnīgi vienaldzīgs kāda cilvēka dzīvesstāsts, lai cik tas aizraujošs. Tas ļoti svarīgs ir tikai mums pašiem vai mūsu tuviniekiem.
Cilvēks visaizsargātāks jūtas savā mikromodelī, savā mazajā valstī un cietoksnī, savā ģimenes mafijā. Tajā cietoksnī, kas turas kopā dinastijām un gadu gadiem, tāds modelis ir Dienvideiropas zemēs, itāļiem, par ko es viņus apbrīnoju. Šī tradīcija ir vispamatīgākā un vienīgā, kuru vērts akceptēt, jo politiskās iekārtas mainās, gan ekonomiskā, gan sociālā līmenī krīze var piemeklēt jebkurā laikā, bet ģimene ar savu konstitūciju ir stabila un unikāla.
– Tu uzaugi tādā ģimenes mafijā.
– Jā, man tāda bija, ar visām radu piederībām. Tie stāsti, kurus neesmu tā īsti izzinājis, vienmēr nav bijuši paši skaistākie un laimīgākie, jo tā bija paaudze, kurai daudz ko sapostīja karš, bet tie cilvēki par to nesūkstījās.
– Vecāki tev bija laulības paraugs?
– Man šķita, ka tā vienkārši ir jābūt. Šobrīd es uz to skatos citādi. Esmu piedzīvojis to skaisto brīdi, kad viņiem bija sudrabkāzas. Tas bija manā agrīnajā jaunībā, tolaik mācījos Konservatorijā pirmajā kursā. Tēvs, sakot lielu paldies savai sievai, manai mammai, aizveda viņu uz baznīcu, skanēja ērģeles. Tas bija Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā. Tēvs mammai dāvināja speciāli pasūtītas sudraba rokassprādzes, kaklarotu ar dzintaru. Tam brīdim esmu stāvējis klāt, un tas bija ļoti skaisti, bet pārējam visam, kas bija ikdiena, neesmu pievērsis uzmanību.
– Vai tev pašam gribējās tādu laulības dzīvi, kā taviem vecākiem? Tev bija ilūzija par laulību, līdz nāve mūs šķir?
– Par laulības zvērestu, tāpat kā par visu kristīgo pasauli kopumā, man nebija ne mazākā priekšstata. Tas no manis bija veiksmīgi atšķērēts nost. Es uzaugu, zinot, ka ir Ziemassvētki, bet nesapratu to atribūtiku un ideju, ka tam ir saistība ar Jēzus bērniņa piedzimšanu. Kad pagājušo Ziemassvētku laikā biju uz Artūra Skrastiņa un Ilzes Ķuzules kāzām, pirmo reizi tā nopietni ieklausījos laulības zvērestā, tajā solījumā. Tas ir ļoti nopietns ceļvedis. Laulības zvērests ir laulības dzīves ceļvedis. Tas neļauj aiziet nepareizi.
– Kad tu precējies, jums ar Leonardu nebija solījuma baznīcā?
– Nē, tas bija laiks, kad baznīca bija ar pamatīgu atslēgu aizslēgta un atslēga acīmredzot bija pazaudēta. Valsts, kurā tobrīd dzīvojām, baznīcas atslēgu bija noslīcinājusi Daugavā. Bet tā vai citādi tajā brīdī solījums tiek dots un ir atbildība pret otru cilvēku.
– Kāpēc tev gribējās apprecēties?
– Kad vīrietis un sieviete nonāk tajā brieduma pakāpē, kad sieviete gaida no vīrieša bērnu vai grib no viņa to sagaidīt un vīrietis savukārt vēlas atdalīties no mātes un tēva klēpja un kā Sprīdītis iet pasaulē, lai būvētu savu pasauli, kurā noteikti jābūt vietai viņa sievietei un viņa bērnam, tad tas varbūt ir pat neapzināts lēmums, kas cilvēkā jau izsenis ielikts un nāk likumsakarīgi. Man bija divdesmit divi vai divdesmit trīs gadi. Pauls jau mums bija programmā, bet es neprecējos tāpēc, ka bija pieteicies bērns, jo runāt ar mani par pienākumu, ja tas skar kardinālas dzīves izvēles, manu personīgo izvēli ir visnotaļ sarežģīti. Ar morāli un pienākuma apziņu šajā virzienā mani nedrīkst bakstīt. Es uz to parakstos tikai tad, ja tā ir mana apzināta izvēle. Mūsu laulības noslēgšanas gadījumā tā bija divu cilvēku apzināta izvēle. Taču sabiedrība nav tā, kurai es lūgšu uzklausīt manas personiskās dzīves stāstu. Zināmā vecumā vīrietis kļūst pašironisks, un es tāds esmu. Man nav nepieciešamības publiski dalīties par savu personisko dzīvi, jo esmu izvēlējies nodarbi, kur tā ir lielāka iespēja.
– Izrādē Mazie laulību noziegumi tavs Žils un Rēzijas Kalniņas Lisa izspēlē divu laulāto attiecības pēc piecpadsmit gadu kopdzīves, kad kopā vairs nav iespējams, bet dzīvi vienam bez otra iedomāties grūti.
– Bieži vien mūsu labsajūtas un laimes izjūtu trūkumam ir kaut kādi nosacījumi: sadzīve, darbs, tas, kas notiek valstī, un tad, kad mūs uzmet valsts, sabiedrība vai darbavieta, pret tiem vērsties ir sarežģīti, taču vistuvākais, sieva vai vīrs, ir rokas stiepiena attālumā, tāpēc visbiežāk tiek vainots un kļūst par visglobālāko katastrofu mūsu personiskajā dzīvē. Noziegumu vienmēr nevajag reducēt uz paceltu cirvi vai virtuves nazi, ar ko otram uzbrūk. Laulības noziegumu izpausmes ir ļoti dažādas, un visbiežāk tās ir otra cilvēka personības vai viņa izpausmju ignorēšana. Diemžēl mēs bieži vien neievērojam teritoriju un nesaprotam, ka tik lielā mērā nepiederam viens otram, lai uzurpētu arī tās tiesības, kas pieder otram, un viņa radošās izpausmes. Sievietei pieder sava teritorija, kurā vīrietim ieeja aizliegta, un nevajag viņam tur līst iekšā. Tieši tāpat otrādi, taču diemžēl tas notiek, jo laulības noziegums ir iekodēts ikvienā un katrs mēs to piedzīvojam. Kāpēc mēs nepārtraukti piedzīvojam ģimenes krīzes? Acīmredzot meklējam to, kā mums trūkst, laimes un mūžīgās iemīlēšanās izjūtas, un, atrodot vainīgo savā otrā cilvēkā, sākas lielas nepatikšanas.
Neviens jau nav apgalvojis, ka cilvēks kādā dzīves posmā nedrīkst kļūdīties, ka iztēle un sapņu pasaule nedrīkst skriet tev pa priekšu un vēlēties kaut ko citu šajā dzīvē. Mūžīgās mīlestības solījumu bieži jaucam ar romantisko sākuma periodu, bet ik pēc brīža šīs sajūtas var atjaunot. Ir vairāki tiltiņi, kā to izdarīt. Viens no tiltiņiem ir bērni, kas tiltiņu met tālāk uz kopā dzīvošanu, uz kopēju saimniecību, varam mest tiltiņu uz interesēm, kas abus saista. Ir daudz tādu mīlestības tiltiņu, bet mēs ļoti bieži paši tos nojaucam vai neuzceļam.
– Tavam Žilam izrādē ir teksts: «Es esmu vīrietis, ar kuru var pārgulēt pirmajā vakarā»...
– ...un Lisas atbilde: «Kurš vīrietis tad tāds nav?» Izrādes finālā ir situācija, kad mēs it kā maināmies lomām, jo īsti nespējam atcerēties, kurš pirmais otru uzrunāja. Ļoti iespējams, tā bija sieviete, nevis vīrietis, un tad tas teksts skan citādi – kura sieviete tad tāda nav? Tas cilvēkiem ir raksturīgi, ka mēs bieži vien aizmirstam savu sākumu un to interpretējam, īpaši dzīvē.
– Lisa izrādē Žilam saka – viņa ir sieviete, kuru vērts pagaidīt. Vai tu dzīvē proti sievieti gaidīt?
– Gribi vai negribi, bet viņas liek gaidīt. Vīrieša un sievietes attiecībās vienmēr ir tāda uzgaidāmā telpa. Es allaž par to kašķējos, bet tas ir egoisms. Varbūt tas ir arī sievietes egoisms – likt vīrietim pagaidīt – vai apzināta distances veidošana, lai uzturētu šo burvīgo nepieejamību. Tā man vienmēr bijusi mīkla, bet tas ir viens no spēles brīžiem. Attiecībās vispār ir ļoti daudz spēles un flirta. Dzīvē esmu koķetērijas un flirta absolūts pretinieks un noliedzējs, bet šādas spēles eksistē, un es tās pieņemu. Protams, ar smaidu, jo vīrieša godkāre un lepnība ir muļķības, turklāt lepnība ne pie kā laba nenoved.
– Vai tev sieviete vēl arvien ir noslēpums?
– Tas radības kronis tā veidojies, ka sieviete tik ļoti lielā mērā ir atšķirīga no vīrieša, ka viņa vienmēr būs noslēpums. Ja pat es mēģinātu pretendēt uz kaut kādu izpratni par to, kāpēc sievietes uzvedībā ir daudz neizskaidrojama, tik un tā opozīcija būs daudz spēcīgāka. Sieviete kā oponente vīrietim ir daudz spēcīgāka nekā vīrietis sievietei, tāpēc arī vīrieši visbiežāk kapitulē. Vīrietis visneaizsargātākais attiecībās ar sievieti jūtas mīlestības un iekāres periodā.
– Kā tu reaģē, kad sieviete tev izsaka emocionālus pārmetumus?
– Paštaisni. Es neatbildu, klusēju. Es vispār ļoti bieži klusēju, jo man nav īstās un pareizās atbildes un laikam nekad arī nebūs. Varu tikai ierosināt šajā tēmā atgriezties pie pirmsākumiem un mēģināt saprast, kāpēc viss ir sagājis tādā dēlī, ka mēs vienlaikus runājam un otru nedzirdam. Mums tomēr eksistē matriarhāts. Sievietēm ir liels vārdu krājums, un spēja runāt par bezjēdzīgu tēmu viņām ir raksturīgāka nekā vīrietim. Vīrietis tajā visā ir vārdos skopāks un neaptēstāks, kaut nenoliedzami ambiciozāks. Vīrietim šajā pasaulē ir svarīgi sevi realizēt, un viņš par to cīnīsies. Sievietei svarīgi ir radīt bērnus, vīrietis rada kaut ko citu. Atceros Vitjuka slaveno izteicienu, kad Maskavā bija pučs un viņš pa sava dzīvokļa logu skatījās, kas notiek, un viņu tajā brīdī filmēja: «Kāpēc tik daudz tanku ielās? Tāpēc ka Padomju Savienībā ir daudz nelaimīgu ģimeņu.»
Vīrietim ir tendence meklēt risinājumu kaut kur ārpusē tam, kas notiek ģimenē. Pareizāk sakot, tam, kas nenotiek ģimenē. Viņš meklē risinājumu ārpusē, bet faktiski nonāk pie tā paša secinājuma, pie kura tikpat labi un mierīgi varēja nonākt arī ģimenē. Tieši tāpēc ļoti apbrīnoju un cienu tos vīriešus, kas uzdrīkstas šos risinājumus meklēt ģimenē, nevis kaut kur ārpusē.
– Ko tu savos četrdesmit piecos gados esi sapratis?
– Attiecībā uz sevi esmu ļoti daudz ko pārkodis. Iemeslus, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek, sāc meklēt sevī bez tādām piedevām kā paštaisnums, citu vainīgo meklēšana. Tas modelis ir ļoti vienkāršs – tas, ko vēlos, to pats arī projicēju. Tā realitāte, ko es redzu, tā ir manis radīta, absolūti un galīgi visā, ieskaitot attiecības. Lai kaut ko prasītu no otra cilvēka, vispirms jāmaina savs uzvedības modelis, tikai tad var gaidīt kaut kādas pārmaiņas. Tās nāks pašas par sevi, ja es būšu mainījies.
– Tu esi domājis par to, vai vēl kādreiz apprecēsies?
– Es baidos par to uz priekšu domāt, nē, nevis baidos, bet mēģinu nedomāt, jo pārāk daudz esmu dzīvojis sadomātā pasaulē un tad nācis nepatīkams kritiens. Nevajag izdomāt scenārijus. Man patīk kristīgās pasaules tēze – dzīvo šeit un tagad, jo domāt par kaut ko ļoti tālu uz priekšu vai kavēties pagātnē faktiski nozīmē noliegt savu esamību, līdz ar to arī saskarsmi ar dievišķo.
– Tu diezgan vētraini esi dzīvojis.
– Ir zināmas epizodes, kas par to liecina, bet domāju, ka ne mazāk vai vairāk vētraini par kādu citu, taču tas vienmēr bijis pamanāmāk, jo publiska persona, kāds ir aktieris, no tā nevar izvairīties. Un tad veidojas tāda esence ar piedevām. Radošiem cilvēkiem piemīt savas īpatnības, vēlme apliecināt sevi, bet nav tā, ka mēs tik ļoti atšķirtos no parastās pasaules, no īstās dzīves, no tās, kas ir aiz šiem teātra logiem. Es esmu vājš un vienmēr uz kaut ko iekrītu. Aktiera profesija ir neapskaužama arī tādā nozīmē, ka mēs nepārtraukti esam pakļauti kaut kādam vērtējumam, lai gan par to nevajadzētu domāt un uztraukties, jo patiesībā neviens tā īsti nevērtē, katram ir sava dzīve un savas rūpes. Tā ir tikai mūsu ilūzija, ka mēs visiem esam tik briesmīgi svarīgi.
– Kas tevi darījis laimīgu tajos brīžos, kad esi tā juties?
– Apziņa, ka varu piedalīties tajā pasākumā, ko sauc par dzīvi. Es nekad nejūtos vientuļš. Man patīk būt vienam. Tas ir apbrīnojami, bet tieši tad, kad jūtos patiešām laimīgs, man ļoti patīk būt vienam un es saprotu, kāpēc jūtos laimīgs. Tam nevajag nekādus nosacījumus. Vienmēr esmu saskāries ar to, ka mīlēt ir smagi, bet cilvēks nespēj dzīvot bez sāpēm un bez ciešanu pasaules, īpaši mīlestībā. Tas ir apbrīnojami – bet kad tad tas ir bijis citādi? Mīlestība ir stāsts par nesatikšanos. Tas mirklis, kurā mīlestībā jūties laimīgs, ir tikai sekundes simtdaļas, viss pārējais ir meklējumu ceļš vienam pie otra, un tas ir ļoti sāpīgs ceļš. Bet kurš teicis, ka tas nav skaisti?
– Kāds šobrīd ir tavas personiskās dzīves statuss?
– Es esmu tētis saviem bērniem, un tas principā nozīmē, ka esmu ģimenes cilvēks. Mana radniecība ne ar ko nav beigusies. Ar cilvēkiem, ar kuriem esmu bijis kopā, tā vai citādi arī tagad esmu kopā un protu to novērtēt. Šobrīd esmu iemācījies to novērtēt. Es nespēju mainīt pagātni. Varu tikai iespaidot tagadni un sūtīt laba vēlējumus nākotnei.
– Varbūt tavai šķirtajai laulībai tomēr būs arī turpinājums?
– Nu, tā ir pārdroša iejaukšanās personiskajā dzīvē! Paliksim pie tā. Mums ar Leonardu joprojām ir ļoti labas un tuvas attiecības. Viņa vienmēr ir bijusi ģeniāla sieviete visā, ko dara. Ne tikai gudra un talantīga, bet apbrīnojama, un tie savienojumi mani vienmēr ir fascinējuši. Personiskajā dzīvē piedzīvojam notikumus, kam vienkārši ir lemts notikt. Šausmīgi negribas melot un izlikties, un reizēm cilvēki šķiras tieši tāpēc, ka nespēj vairs izlikties. Ja viņi neatrod kopsaucējus, tad patiešām labāk taisīt pauzi. Man nav sāpīgu atmiņu. Man ir labas atmiņas. Arī pēc šķiršanās. Tikai un vienīgi. Gluži otrādi – tā cilvēka vērtība manās acīs atmirdz, es neliekuļoju, to sakot.
– Izrādē ir vārdi: «Paliek kopā tāpēc, ka ir bail no pārmaiņām, bail no novecošanas, bail no nāves.»
– Ir jābūt lielai drosmei, lai kaut ko mainītu. Ja divus cilvēkus kopā notur aprēķins, ka novecojot būs otrs, kas nespēka brīdī pasniedz ūdeni, un tā nebūs kopēja, bet pēc ieraduma cilvēks, kas vienmēr bijis blakus, izklausās briesmīgi, taču šajā aprēķinā nav nekā peļama. Ja cilvēks ir gatavs pieņemt otru, nemainot viņa būtību un patību, ļoti labi. Bet runa ir par uzticēšanos, jo tā ir abpusējs un vienīgais process, kurā iespējama atgriezeniskā saite pie mīlestības, pie laulības pirmsākumiem, diviem cilvēkiem vienam pie otra, taču uzticēties ir ļoti sarežģīti. Uzskatu, ka pat gandrīz neiespējami.
Daudzus sāpīgus gadījumus esmu šobrīd dzirdējis, kā ekonomiskā situācija piežmiedz vīrieti aiz viņa lepnuma tik cieši, ka viņš to neiztur un atstāj ģimeni vai pat padara galu. Vīrietis domā, ka sieviete nesaprot, ka šajā brīdī nespēj pelnīt. Domāju, ka saprot, bet, ja nesaprot, tāpēc dzīve nebeidzas. Nu nav ne vīrietis, ne sieviete laimes nesēji viens otram. Viņi viens otru var bagātināt ar mīlestību, bet ne tīrā veidā laimīgu darīt.
– Vai tev ir bail no pārmaiņām?
– Man ir bail no jebkurām pārmaiņām, jo jebkuras pārmaiņas rada diskomfortu. Vīrietim patīk stabilitāte un komforts, viņam ir grūtāk atteikties no tā, ko radījis. Sievietes tādā ziņā ir drosmīgākas. Viņas ir gatavas uz pārmaiņām, gatavas uz mazāk labvēlīgiem sadzīves apstākļiem.
Esmu tomēr reāli domājošs cilvēks un šo laiku ar visām tā sāpīgajām pārmaiņām un sadzīves nebūšanām uztveru pozitīvi. Iespējams, man ir viegli tā runāt, jo man nav uzņēmuma, par kuru būtu atbildīgs, kredītu un līzingu, kurus nevarētu atdot. Garīgā ziņā šis ir ļoti veselīgs laiks, lai no patērētāju sabiedrības mēs kļūtu par sabiedrību, kura spējīga domāt, redzēt, saprast, lai beidzot ne tikai apskaustu kaimiņu, bet spētu viņam līdzi just. Saprotu, ka šobrīd daudzi aiz izmisuma ir spiesti dot priekšroku desai, nevis kultūrai, taču teātra zālē kopš tā brīža, kad sākusies lielā depresija un krīze, nekas nav mainījies. Šis varētu būt labas latviešu dramaturģijas laiks, lai izklaides žanrs nav vienīgais noteicošais. Izklaides prieks ir pārejošs un ļoti īslaicīgs, un pēc izpriecām vienmēr ir paģiru sajūta. Gandrīz nemaz vairs nelietojot alkoholu, atceros, ka paģiras man bija svētku sajūta. Kā piedeva un sāpīga atgriešanās tajā skaistajā, kas bijis, bet visu realitāti apzinies daudz skaudrāk. To mēs tagad esam piedzīvojuši arī valsts līmenī. Izrādās, labsajūta, ko stimulē zināmi nosacījumi, piemēram, automašīna un citas materiālas atribūtikas, arī ir ļoti īslaicīga. Iztērētās naudas daudzums rada paģiru sajūtu. Vērtība ir tikai paliekošajam – ģimenei, tāpēc par to, lai tā būtu, ir vērts pacīnīties. Par to tiešām ir vērts pacīnīties.
– Vai tagad tev tās paģiru sajūtas netrūkst?
– Trūkst! Ļoti trūkst, bet es apzinos, ka neko no šīs pasaules nevaram paņemt līdzi. Jebkura pieķeršanās rada zaudējumu, jo viss agrāk vai vēlāk zūd. Jebkura emocionāla pieķeršanās cilvēkam, nemaz nerunājot par materiālo pasauli. Arī pieķeršanās bērniem un dzīvojot viņu dzīves, nevis savējo, rada zaudējumu.
Es redzu, ka cilvēki sevi ļoti nomoka ar bailēm, sevi par visu ko šaustīdami, un tieši tā projicē to, no kā baidās. Mans ieteikums – no rīta pamostoties, vajag lūpu kaktiņus pavilkt uz augšu un trīs reizes dziļi ieelpot. Tāpat vakarā, gulēt aizejot, un vienmēr, ieraugot savu attēlu spogulī, tam uzsmaidīt ar pašironiju. Viens no mums izrādē saka: «Dzīve ir gatavā kuce.» Un tad ir atbilde: «Dzīve dara tā, kā tai iešaujas prātā.»
