Aijas Auškāpas pieturzīmes:

·       dzimusi 1976. gada 17. janvārī;

·       ieguvusi starptautiskās ekonomikas un biznesa maģistra grādu Latvijas Universitātē, maģistra grādu jurisprudencē LU;

·       SIA Prāta vētra skaņu ierakstu kompānijas valdes locekle, grupas Prāta vētra ģenerālmenedžere;

·       SIA Mītavas alus valdes locekle;

·       patīk ātri braukt, sapnis – pārvietoties ar motociklu;

·       sapņu zeme Itālija;

·       Aijas tētis Valdis Grimze ir Balticovo līdzīpašnieks, mamma Māra Grimze – a/s Sadales tīkls personāla vadītāja. Māsa Elīna Purlāce pēc izglītības ir juriste, šobrīd kopā ar Santu Bindemani atvērušas pirmo bērnu grāmatnīcu Latvijā – Grāmatu karuselis;

·       precējusies ar Teātra bāra īpašnieku Dāvi Auškāpu, meitiņas Noras (8 mēneši) mamma.

 

Grupas Prāta vētra menedžere Aija Auškāpa pavisam nesen ar ģimeni atgriezusies no Venecuēlas. Margaritas salā aizvadīta ziema, kopā ar vīru un kompanjoniem atvērts pludmales restorāns La Chiva Loca un sasmelta saules enerģija vismaz gadam. Pati Aija ir priecīga, ka sniegoto ziemu pērn pavadījusi, tuntulējoties nevis kažokos, bet vasaras kleitā, baudot vēju un sauli zem El Yaque pludmales palmām. Šobrīd Aija pēc vairāku mēnešu pārtraukuma plūstoši atgriezusies darbā.

 

– Vai negribējās ilgāk palikt Margaritas salā?

– Nē. Arī spilvenā neraudāju tāpēc, ka man ļoti gribējās uz mājām. Jā, varbūt šo četru mēnešu laikā nedaudz trūka civilizācijas un savējo cilvēku. Taču laiku pa laikam mūs kāds salā apciemoja, tāpēc saikne ar mājām netika pārrauta. Turklāt es taču zināju, ka salā tikai pārlaižam ziemu. Kā lai nepriecājas par pasakainu dabu, siltumu, to, ka četru mēnešu laikā lietus lija tikai trīs reizes?! Kad līdz braukšanai uz Latviju bija atlicis mēnesis, šķita, ka vēl aktīvāk jācenšas izbaudīt visu, ko piedāvā šī sala. Kaut vai nevis vienu, bet divas reizes dienā jāpeldas jūrā. Tomēr ilgāk te palikt arī negribējās. Galu galā – mēs taču te atgriezīsimies nākamajā ziemā.

Kad draugi man lūdza raksturot salu, kurā dzīvojām, teicu: tā ir kā Engure, tikai ar palmām un siltumu. Un nemitīgu vēju. Ne velti to sauc par kaiteru un vindsērfotāju paradīzi. Mazā Nora pirmās trīs dienas nesaprata, kas ir vējš. Bija jāpierod arī +30 grādu temperatūras. No Latvijas aizbraucām novembrī, kad te bija divu grādu silts. Norai tobrīd bija nepilni trīs mēneši, un es līdz galam nebiju tikusi skaidrībā, kā var vienlaikus ieģērbt bērnu kombinezonā, saģērbties pašai, nesasvīst un, to visu darot, nesadusmoties, un nesajukt prātā. Tas, ka Nora Venecuēlā varēja dzīvoties vienās autiņbiksītēs, krekliņā, basām kājām, man sagādāja patiesu prieku.

– Vai tu arī pieliki roku pludmales restorāna tapšanā?

– Ideja atvērt restorānu pieder Artim (mākslinieks Artis Dzērve – V. V.). Viņš tajā iesaistīja Dāvi, un es, protams, piedalījos tapšanas procesā, bet vairāk kā padomdevēja. Piemēram, interjera jautājumos. Mana māsa Ziemassvētkos atsūtīja dāvanu – galdautu ar brūklenītēm un zaļām lapiņām. Tā kā lielā vēja dēļ galdauti te pie galdiem jāpiestiprina gandrīz vai ar naglām, izdomājām, ka vairāk nepieciešams aizkars. Dāvana tika pārgriezta uz pusēm un piekārta restorānā pie loga. Kad māsa atbrauca pie mums ciemos, kopīgi rūpējāmies par puķēm un vāzēm. Mums ir doma, ka vakaros restorānā varētu spēlēt dzīvo mūziku. Tomēr pagaidām esam ieviesuši tikai ceturtdienas vakaru tradīciju – kino vai koncertu skatīšanos uz videoprojektora.

– Venecuēlā benzīns maksājot santīmu litrā. Vai šobrīd, lejot benzīnu bākā, nešķiet, ka te tas ir zelta vērtē?

– Viens santīms par benzīnu – tas man arī nešķiet normāli. Tomēr nav patīkami, ka pie mums šobrīd benzīns maksā astoņdesmit santīmu litrā. Priecātos, ja benzīna cena būtu kādi piecdesmit santīmi par litru.

– Margaritas sala ir tava sapņu vieta?

– Sapņu vieta gan ne. Tā vispār bija tikai apstākļu sakritība, ka aizbraucām tieši uz turieni. Labāk jūtos civilizētākās pasaules vietās. Mana sapņu zeme varētu būt Itālija. Man patīk gan itāliešu valoda, gan šīs zemes klimats, gan tas, cik viegli viņi uztver dzīvi. Atbraukusi mājās, pamanīju, ka mūsu cilvēki ir ļoti saspringti. Saules trūkums laikam dara savu.

– Kādas tev ir izjūtas, atgriežoties darbā?

– Ļoti baidījos par to, kā būs, ja gadu izkritīšu no aprites. Uztraucos, ka par mani aizmirsīs, tāpēc visu laiku ar vienu roku izmisīgi turējos pie laivas malas. Pērn augustā piedzima Nora, un nu pēc astoņiem mēnešiem jau esmu atgriezusies darbā. Kaut arī patiesībā nekur tālu prom jau nebiju aizgājusi. Jā, neatrados katru dienu birojā, bet caur internetu visu laiku varēju kontrolēt procesus. Pašlaik Norai ir auklīte, tāpēc pāris stundu dienā jau varu veltīt darbam birojā.

– Vai piekrīti tam, ka esi meitene ar iekšām?

– Gribētu domāt, ka tāda esmu. Esmu lasījusi intervijas, kurās sievietes atzīstas, cik viņas ļoti vēlētos justies kādreiz vājas. Es gan sevī nejūtu tādu vēlmi. Jā, man patīk, ka mani aptekalē, aprūpē, bet izjust vājumu gan ne. Vislabāk jūtos, kad esmu pārliecināta par saviem spēkiem, stipra.

Vēl vakar domāju, kā varētu sevi raksturot. Jā, es esmu meitene ar iekšām, bet tajā pašā laikā no daudz kā baidos.

– Kas ir tās tavas daudzās bailes?

– Man, piemēram, nav bailes no augstuma, bet ir bailes, ātri slēpojot ,nokrist un sasisties. Man ir bailes lēkt uz galvas baseinā vai upē, bailes jogas nodarbībās nostāties uz galvas. Arī jāt ar zirgu man ir bail. Man ir bailes no procesiem, kurus nevaru kontrolēt, bailes no tā, kas šķietami ir ārpus maniem spēkiem. Bet laikam jau tādas pazīstamas ir jebkuram,

tāpēc tās jāmēģina pārvarēt. Manu dzīvi varētu salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem - man patīk, ka ir mazliet traki, bet tajā pašā laikā droši.

Mans bērnības dienu sapnis saistās ar motociklu. Vēl tagad atceros filmas Astoņkājis galvenā varoņa Korrādo Katāni draudzeni Titi. Skaistā meitene ar garajiem matiem bija narkomāne, kas filmas beigās izlēca pa logu. Bet ne par to ir mans stāsts. Man ļoti patika, kā šī meitene, garajiem matiem plīvojot, brauca ar moci. «Kad izaugšu, arī braukšu ar moci,» nodomāju. Pirms sešiem gadiem pa kluso nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības un nopirku Honda moci baltā krāsā. Tikai ar to braukšanu sanācis tā pašvaki. Pirmkārt, man nav kompānijas, otrkārt, nejūtos droša par savām braukšanas iemaņām, tāpēc ir drusku bail. Sākumā mana ģimene bija pret šādu hobiju, bet tagad, kad arī Dāvis kārto tiesības, ir cerība, ka brauksim abi.

– Vai tev blakus nepieciešams vājāks vai stiprāks vīrietis?

– Dāvis noteikti nav vājš vīrietis. Bet nedomāju, ka viņš ir stiprāks par mani. Mēs vairāk papildinām viens otru. Un tā, manuprāt, arī jābūt. Nevis viens velk vai stumj otru. Mēs neesam vienādi, pat teiktu, ka diezgan atšķirīgi. Bet šis atšķirīgais netraucē.

 – Kā jūs vispār iepazināties?

– Dāvis kādu laiku strādāja kopā ar manas māsas vīru Kasparu, tāpēc zinājām viens par otru jau sen. Bet leģenda ir šāda. Mana trīsdesmitās dzimšanas dienas ballīte notika Dāvja Teātra bāra restorānā. Draugi kā apsveikumu pa visu restorānu bija izvietojuši manas bildes. Pēc dzimšanas dienas viena no fotogrāfijām aizmirsās, un darbinieki to pielīmēja pie ledusskapja. Dāvis pēc tam man stāstīja, ka gadu skatījies uz šo bildi un domājis – kāda smuka meitene. faktiski mēs satikāmies uz ielas. Es kopā ar māsu un māsas vīru gāju uz kādas kafejnīcas atklāšanas pasākumu, bet Dāvis nāca no kāda pasākuma ar ruma pudeli rokās. Nolēmām vakaru turpināt kopā, un tā tas viss sākās.

– Tobrīd jau biji šķīrusies no sava pirmā vīra Kaspara Rogas?

– Jā. Mēs ar Kasparu bijām kopā vienpadsmit gadu. Es gan vienmēr saku, ka divdesmit divus, jo mēs gan dzīvojām, gan strādājām kopā. Un tāds kopā pavadīts laiks jāskaita dubultā.

 – Mēdz teikt, ka nav māksla skaisti apprecēties, bet ir māksla skaisti izšķirties. Tev izdevās?

– Domāju, ka jā. Mēs joprojām esam draugi. Varbūt tāpēc, ka nevienam no mums nebija baigā aizvainojuma pret otru. Parasti apvainojas tas, no kura aiziet. Mums laikam izdevās ar to tikt galā. Mēs nodzīvojām kopā savus vienpadsmit (divdesmit divus) gadus, iedevām viens otram to, ko varējām iedot, un aizgājām katrs savu ceļu. Es vispār ticu tam, ka cilvēki satiekas tādēļ, lai kopīgi augtu. Mūsu kopā būšanas laiks bija ļoti piesātināts. Iespējams, citam, lai piedzīvotu to, ko mēs piedzīvojām, būtu nepieciešami kādi četrdesmit kopdzīves gadi. Pierimstot emocijām, izrādījās, ka varam turpināt strādāt kopā. Katrā ziņā šķiršanās dēļ negribēju pamest savu darbu, un priecājos, ka to negribēja arī pārējie. Uzvārdu un pases gan pēdējo piecu gadu laikā esmu nomainījusi vairākkārt. Apprecoties ar Kasparu, kļuvu par Grimzi-Rogu. Pēc šķiršanās divus gadus biju Grimze. Un tagad esmu Auškāpa.

– Vari formulēt, ko jūs iedevāt viens otram?

– Mēģināšu. Man šķiet, ka samērā spēcīgi mainījām viens otra dzīves uztveri. Kaspars man iemācīja vieglāk skatīties uz lietām, bet es viņam iemācīju ēst garneles (smejas).  

– Vai tev pašai šķiet, ka pēc meitiņas piedzimšanas esi mainījusies?

– Ne kardināli, bet mazliet droši vien, jo nesen apmeklēju savu pedikīra meistari un viņa atzina, ka man mainījusies balss – tā kļuvusi maigāka, vairs ne tik asa. Pati domāju, ka esmu iemācījusies būt pacietīgāka. Līdz šim man šķita, ka visam vienmēr jānotiek ātri – izdomāju, tad vienā mirklī ķeros klāt un izdaru. Tagad vairs nav tā, ka viss notiek uz karstām pēdām, jo man jārēķinās ar to, ko teiks bērns un ģimene. Tas, protams, prasa ļoti lielu saņemšanos. Man vairākkārt jāatkārto sev: nesteidzies, tu neko nenokavēsi, tu visu paspēsi! Neviens vilciens garām neaizies! Es, protams, cenšos, cik spēka. Bet tas nenozīmē, ka nenokļūstu situācijās, kurās man garaiņi nāk laukā pa nāsīm un virs galvas deg sarkanā lampiņa. Tomēr tas nenotiek tik bieži kā agrāk. Kāda vieda sieviete man reiz teica: tev jānostiprina savs kodols! Un to arī cenšos darīt. Mēģinu iet cauri dzīvei bez nemitīga sasprindzinājuma, bez sakostiem zobiem, bet negribu iekrist arī otrā galējībā – pārvērsties pļeckā. Man patīk tāds viegls sasprindzinājums un modrība. Un vēl es gribētu iemācīties nebūt tik emocionāla – neraudāt pie vissīkākā aizkustinājuma. Lēnā garā tam tuvojos. Pļecka nekad neesmu bijusi, bet vairāk saspringta noteikti.

Reiz aizgāju pie astrologa. Un tas, ko nevaru sagaidīt, ir viņa prognoze – man jāraksta mūzika. Jau esmu sapirkusi nošu lapas, zīmuļus un tagad gaidu iedvesmu. Pagaidām gan vēl nekas nav noticis. Bet es neesmu atmetusi cerības. (Smejas.)

– Kādā intervijā teici, ka esi ļoti izturīga un vari paciest jebko. No kurienes tevī šis izturīgums?

– Varu paciest, ja zinu, kāpēc. Pienākuma apziņu, to, ka ir kaut kādas lietas, kas vienkārši jāizdara, manī ieaudzinājuši vecāki. Cik atceros, vecākiem nekad nav vajadzējis sekot līdzi, lai izmācos, jo man ļoti patika mācīties. Vienīgais, kas man riebās, – kārtot istabu. Tomēr, ja mamma lika to darīt, es darīju arī to. Un vēl man vienmēr bijis svarīgi nevis kaut kā izdarīt, bet izdarīt ļoti rūpīgi un pamatīgi. Paviršība man galīgi nepatīk.

Un vēl man svarīgi redzēt darba augļus, vislabāk – uzreiz. Tāpēc man nekad nav paticis ravēt tādu dobi, kurā ir tikai dažas nezāles. Labāk ķerties klāt pamatīgi aizaugušām dobēm!

– Atbildība par lēmumiem, kas tev jāpieņem katru dienu, tomēr prasa vīrišķīgu spēku. Šī atbildības nasta nešķiet pārāk smaga?

– Kāpēc vīrišķīgu spēku? Drīzāk – vienkārši spēku. Kādam no malas varbūt šķiet, kas tur ko nevadīt Prāta vētru? Tomēr SIA Prāta vētras skaņu ierakstu kompānija gadu gaitā izveidojusies par nopietnu uzņēmumu, un patlaban jāpieņem apmēram trīsdesmit lēmumi dienā. Un tas viss jādara samērā ātri. Jā, es esmu kļūdījusies, pieņēmusi nepareizus lēmumus. Arī tā gadās. Ja galīgi nevaru atrast atbildi uz jautājumu, nolieku to malā un gaidu, kad atbilde pati atnāks. Un agrāk vai vēlāk tā arī atnāk.

Kad braucam Prāta vētras tūrēs, tehniskais producents Mārcis Gulbis jau smejas: ieradusies simetrijas karaliene! Ja ierodos laukumā un ieraugu šķībi nostieptu baneri, ne tā uzslietu telti, uzreiz saku: jāpārtaisa!

– Vai mājās arī esi simetrijas karaliene – krūzītēm jāstāv vienā rindā pēc augumiem?

– Nē, mājās gan ne. Mājās varu arī nomest drēbes stūrī un pacelt pēc divām dienām. Precizitāte skar darba lietas. Mans uzskats: pat ja tikai līmē pastmarku, uzlīmē taisni, nevis kā pagadās. Tad labāk nedarīt vispār.

– Kurš jūsu ģimenē gatavo – tu vai Dāvis?

– Es negatavoju, pat nezinu, kā to darīt. Jā, māku uzcept pankūkas, izvārīt putru, kādreiz labprāt cepu kūkas, bet neprotu pagatavot īpašus, izmeklētus ēdienus. Teiksim, jēra gaļas sautējumu ar apelsīnu mērci, kādu aizvakar pagatavoja Dāvis. Man ir paveicies.

– Vai jūs abi esat avantūristi?

– Ja avantūru attiecina uz biznesa uzsākšanu, tad jā. Tomēr es vairāk esmu situāciju kontrolējoša avantūriste, bet Dāvis – komfortu mīlošs avantūrists.

– Tu esi atzinusies, ka tev ir viena laba sirdsdraudzene un viens labs draugs Āfrikā. Kuram no viņiem zvani mirkļos, kad ir skumīgi?

– Āfrikas draugs, kas ir arī mana bijušā vīra Kaspara draugs, tagad jau ir Rīgā. Šobrīd esam nedaudz attālinājušies. Toties esmu atguvusi draudzenes, jo atkal ir parādījušās kopīgas tēmas, par kurām varu runāt. Proti, par bērniem. Nevaru gan teikt, ka šīs tēmas mani pārlieku sajūsmina – mana pasaule neriņķo tikai un vienīgi ap bērniem. Kad biju stāvoklī un viesībās sākās runas par dzemdībām, depresijām un tā joprojām, cēlos un gāju prom. Negribējās pārlieku iedziļināties visās šajās lietās. Tā kā Nora piedzima divas nedēļas pirms noliktā laika, nepaspēju pat nobīties, arī solītie pirmsdzemdību murgi izpalika.

– Vai vārdu Nora meitai iedevāt par godu Dāvja vecmāmiņai?

– Daļēji noteikti, jo zinu, cik ļoti Dāvim svarīgi bija vecvecāki. Bet man arī patika vārds Nora un šķita svarīgi, ka tajā ir burts r. Tas, manuprāt, liecina par stingrību.

– Kas tevi spēj ievainot?

– Nepelnīti aizrādījumi, ja kaut ko esmu izdarījusi pēc labākās sirdsapziņas un labi, bet to nenovērtē. Pārāk bieži gan neapvainojos. Drīzāk mēdzu sadusmoties un kaut ko asu pateikt pretī.

– Kā tev ar pašapziņu? Tā vienmēr bijusi nemainīgi augsta un nesatricināma?

– Lielākoties tā vienmēr turējusies līmenī. (Smejas.)

Kā jebkurai sievietei, arī man ir svarīgi, kā izskatos. Esmu diskomfortā, piemēram, ja pieņemos svarā. Vienmēr esmu cīnījusies ar lieko svaru – tiem pašiem pieciem kilogramiem, kuru dēļ šķiet, ka esi resna, nekas neder, un tādēļ riebjas skatīties spogulī. Man svarīgi labi izskatīties un patikt sev.

Neesmu no cilvēkiem, kas ieslīgst briesmīgā pašanalīzē un mēģina saprast visas savas izjūtas. Ja ir problēma, es to risinu. Ja problēmu nav, pati tās nemeklēju.  

Man vispār nav raksturīgi galēji emocionāli stāvokļi – histēriska prieka izpausmes vai depresija un ilgstoša nomāktība. Ja godīgi, nesaprotu cilvēkus, kurus laiku pa laikam piemeklē depresija. Varbūt tāpēc, ka pati nekad neko tādu neesmu piedzīvojusi.

– Vai vari atklāt pārsteidzošāko baumu, ko jebkad esi dzirdējusi par sevi?

– Man vienmēr gribējies uzzināt, ko cilvēki runā par mani, tikai es nekad neuzzinu. Smejos, ka esmu cilvēks, kam nekad neviens nav piedāvājis iegādāties narkotikas. Varbūt šā paša iemesla dēļ arī neuzzinu baumas. Pieļauju, ka nezināt, ko par tevi runā, ir pat savā ziņā labi, jo tad var dzīvot pārliecībā, ka esi baigi foršā un visiem patīc.

Bet baumu saistībā man nāk prātā tas, ka visos ziņu portālos pēdējā laikā tiek lietoti apzīmējumi «iespējams», «varbūt», «baidos, ka». Nekādu konkrētu faktu, tikai varbūtības. Kam tad lai tic?

– Tev ir trīsdesmit četri gadi. Manuprāt, ļoti jauks vecums. Tomēr kādas ir tavas personiskās attiecības ar gadiem? Sirsnīgas, mīļas, neiecietīgas?

– Kad man palika divdesmit septiņi gadi, vienīgo reizi dzīvē kļuva slikti no domas, ka nupat jau esmu veca. Uzradās tādi eksistenciāli jautājumi kā «kas es esmu?» un «ko es gribu?». Man šķita, ka vecumā, kurā kaut kam jābūt sasniegtam, neko neesmu izdarījusi. Par laimi, kopš tā laika man līdzīgu pārdomu vairāk nav bijis. Šogad atkal pievērsu uzmanību savam gadu skaitlim. Mani nomierināja tas, ka draudzenēm ir vismaz par diviem gadiem vairāk nekā man. Šobrīd esmu lielākā komfortā ar sevi nekā divdesmit septiņu gadu vecumā.

Bet, par mērķiem runājot, mans ir kopā ar Prāta vētru iekarot pasauli. (Smejas.)

– Iekarot pasauli un novecot kopā ar Prāta vētru?

– To es neteicu. (Smejas.) Neesmu gan pārliecināta, ka tā gribētu. Septiņdesmit gadu vecumā drīzāk redzu sevi tiesas zālē kā advokāti, nevis kā omīti rokeri, kaut arī šobrīd būt katru dienu kopā ar Prāta vētru ir prieks. Mēs esam kā viena mafija, viena ģimene. Ja kādam kaut kas apnīk, var mierīgi distancēties no pārējiem un atgriezties tad, kad sajūties gana stiprs.

– Vai prātvētrieši tevi iedvesmo?

– Protams. Iedvesmo spert soli. Man patīk, ka varu realizēt viņu radošās idejas. Es nejaucos grupas radošajās lietās, tāpat kā viņi nejaucas manās menedžmenta lietās. Mēs savstarpēji uzticamies cits citam.

– Ja tev vajadzētu uzrakstīt savu emociju CV...

– Man patīk būt nopietnai. Tas nenozīmē, ka man nepatīk labi joki, cilvēki ar humora izjūtu un jautrība. Pat ļoti patīk.

Kad biju maziņa, man nepatika spēlēties ar citiem bērniem. Daudz labprātāk pavadīju laiku kopā ar pieaugušajiem. Un tagad saprotu, kāpēc. Bērni pārsvarā spēlē spēles, kurās var gan uzvarēt, gan zaudēt. Bet es nemāku zaudēt. Neuzskatu, ka zaudēt ir slikti un negods, tomēr zaudējumu nevaru nepārdzīvot. Tāpēc jubilejās labāk organizēju un vadu spēles, nevis piedalos tajās pati.

– Kā tev šķiet, ko Dāvis tev iemācījis un ko tu viņam?

– Dāvis man māca pacietību. Kaut arī viņš pats nemaz nav tik pacietīgs, kad Nora raud un jānomierina. Tomēr viņš prot nesteigties un nejoņot pa dzīvi tādā kosmiskā ātrumā kā es. Ko es viņam esmu iemācījusi? Tas jājautā viņām. Skaidrs, ka mainīt cilvēku nevar un nevajag. Bet mēģināt nomest nost kaut kādus nevajadzīgus prāta uzslāņojumus gan gribētos. Gan man, gan viņam.