Olgas Dreģes pieturzīmes:
· dzimusi 1938. gada 1. martā;
· beigusi Eduarda Smiļģa Dailes 3. studiju;
· Dailes teātra aktrise kopš 1961. gada;
· LPSR Tautas skatuves māksliniece, apbalvota ar Lilitas Bērziņas balvu, Triju Zvaigžņu ordeni;
· nozīmīgākās lomas teātrī – Agnese Brandā (1975), Maija Mirdzošais un tumši zilais (1987), Zāra Leandere tāda paša nosaukuma izrādē (1996), Grieta Tobāgo (2001), kino – Matilde Purva bridējā (1966), Anna Vella kalpos (1970), Dagnija Limuzīnā Jāņu nakts krāsā (1981), Hilda televīzijas seriālā Sirdsmīļā Monika. Jaunākās lomas – Petrovičas kundze traģikomēdijā Siseņi, Elvīra Kārļa Anitena humoristiskajā darbā Vara mani lielu dara;
· meita – mūziķe Zane Dreģe, mazdēliņam Justam trīs gadi.
Aktrise OLGA DREĢE ir kā vulkāns, kā verdoša lava. Ar savu enerģiju viņa varētu saspridzināt ledu, saviļņot dīķi un pienaglot pie sienas pelēcību un garlaicību. Aktrisei nepiestāv pustoņi, tāpēc uz interviju eju ar košu un krāsainu magoņu pušķi rokās. «Vai Dieviņ, cik skaistas!» jūsmo Olga, un uzreiz atceras Annas Sakses brīnišķīgo pasaku par magoni.Šovasar Olga piekritusi jaunam izaicinājumam. 19. jūnijā viņa uzdzirksteļos Kaislīgajā dīvu naktī.
– Radošu cilvēku dzīve ir darbs, personisko dzīvi jau mēs neprotam. Arī atpūsties ne. Bet ko nu šajos gados vairs domāt par sevi? Laiks noslēgt rēķinus gan ar radošām gaitām, gan dzīvi. Mums, aktieriem, taču visa dzīve paiet teātrī. Sezona beidzas Jāņos, un tad nu mēs izlienam no tumšajām mēģinājumu telpām, lai izsmaržotu pēdējās vasaras puķes. Šogad bija citādi. Man bija tā laime redzēt, kā kastaņi, pienenes un ceriņi zied. Pastaigājāmies ar mazdēlu pa Biķernieku mežu un vērojām pieneņu laukus. Man tie šķita tik koši zaļi, bet Justiņš iebilda: ome, nav nemaz zaļi, ir dzelteni kā saulītes.
Es jau piederu paaudzei, kurai jāsāk rēķināties ar sev atvēlētiem dzīvības pavasariem. Un tiem abu roku pirkstiņu jau ir par daudz. (Šajā mirklī Olga izņem no somas piezīmju grāmatiņu, kurā ielīmējusi no kalendāra izplēstas lapiņas. Tajās minēti ilgdzīvotāji latvieši, kam vecums nebija šķērslis, lai radoši strādātu.) Krišjānis Barons nodzīvoja līdz 88 gadiem, Haralds Mednis – līdz 94 gadiem, Kārlis Miesnieks līdz 90 gadiem. Un no pasaules dižgariem – Džuzepe Verdi Otello sacerējis 74 gadu vecumā, bet 80 gados sarakstījis operu Falstafs. Savukārt Ticiāns Madonnu ar bērnu uzgleznojis 95 gadu vecumā, bet Pietu pabeidzis 99 gados. Ir, par ko aizdomāties. Ja nu man Dieviņš būtu vēlīgs, gribētu piedzīvot, kā Justiņš paaugas. (Rādot mazdēla bildīti, Olga burtiski atplaukst: «Ak, mana saulīte! Viņš tik labi dzied!» )
Es esmu dzimusi Tīģera gadā, un šis ir mans gads. Prognozēs lasīju, ka šis gads man būs ļoti bagāts ar piedāvājumiem, un tos arī vajadzētu pieņemt. Tā arī rīkojos. Zigurds Neimanis vasarā mani uzaicinājis piedalīties brīvdabas izrādēs Optimisti nāk, Džilindžers man iedevis lomu jaunajā iestudējumā Marija Stjuarte, spēlēju arī Austrumu robežā. Tā ka darba pilnas rokas.
Tomēr šobrīd vislielākais izaicinājums ir Kaislīgā dīvu nakts. Kaut arī man nav nekā kopīga ne ar dīvu, ne zvaigzni.
– Tiešām nejūtat ne mazāko kripatiņu dīvas sevī?
– Nēēēe... (Smejas.) Es jūtos kā tautas māksliniece un tāda arī gribētu palikt. Radošs cilvēks dzīvo citu dēļ. Tikai enerģiju apmaiņā rodas tas dievišķais brīnums. Radoša cilvēka misija ir palīdzēt cilvēkam uzmirdzēt savā apjausmā, gara kultūrā, priekā. Cilvēkus vajag priecēt, īpaši tagad, kad ir tik grūti laiki. Kaut vai ar dziesmu. Cik sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi. Mana mammiņa dziedāja, mēs ģimenē dziedājām, dziedāju skolā, koros, dziesmusvētkos, izrādēs. Zinu, ka skatītāji mani piemīļo, jo katrā tikšanās reizē esmu izjutusi viņu dāvāto mīlestību. Tās apliecinājums ir neskaitāmas vēstules un dāvanas, ko esmu saņēmusi no skatītājiem.
Lai kļūtu par dīvu, ar talantu un darbu vien vēl nepietiek. Visur ir vajadzīgs mārketings, cilvēki, kas tevi izceļ saulītē. Kad man piedāvāja uzstāties Dīvu naktī, sākumā dikti šaubījos. Bet tad iedomājos, ka varētu nodziedāt divas dramaturga Jāņa Jurkāna dziesmas. Šīs dziesmas atbilst manam vecumam, un ar tajās pausto filozofiju varētu parādīt jaunajām dīvām savu attieksmi gan pret kaislību, gan mīlestību, gan dzīvi. Ja tas izdotos, būtu ļoti priecīga.
Teātris tomēr ir gaistoša māksla. Cilvēki aizmirst to, kas pagājis. Kamēr tevī sprēgā šī mirkļa dzirkstelītes un enerģija, tikmēr tu esi. Kad tu sevi vairs netērē un nededzini, tevis vairs nav.
– Jums kādreiz esot bija sapnis vadīt Dziesmusvētku koncertu Mežaparka Lielajā estrādē...
– Vai! Nu jau vairs ne. Pietiks ar Dīvu nakti un Teātra dienu koncertiem. Nav viegli paņemt zāles uzmanību. Tāpēc, ja man izdosies nodziedāt tā, kā esmu iecerējusi, būšu ļoti priecīga. Man patīk dziesmu izčukstēt, liegi ieliet, jo klusā čukstā ir milzīgs spēks.
– Vai jūs joprojām stāvat uz galvas?
– Bez šaubām. Nekas nav mainījies. Izrādē Optimisti nāk savam skatuves partnerim aktierim Leonam Krivānam saku: «Atšķirībā no tevis es vingroju, nūjoju un stāvu uz galvas.» Un man jau šķiet, ka izrādē vienā brīdī arī nostāšos uz galvas.
– Reiz atzināties, ka jums raksturīgi divi stāvokļi – vai nu uz skatuves, vai reanimācijā. Vai tērējat sevi tikmēr, kamēr Dieviņš no augšas piebremzē?
– Tā nu ir gan. Vēl vakar kāds kolēģis, kas nesen bija nonācis slimnīcā, teica: «Dieviņš man teica, ka jāatpūšas.» Ar mani ir līdzīgi. Kad esmu slima, piederu pati sev. Varu skatīties zvaigznēs, lasīt, sapņot, adīt. Radoša cilvēka mūžs ir nežēlīgs. Man taču pašai visu savu dzīvi vajadzējis iznest uz rokām. Viena pati esmu izaudzinājusi meitu, man nekad nav bijis braucamā, visur vienmēr esmu skrējusi kājām. Tas nav bijis viegli. Bet savs labums visā tajā arī ir – mans rumpis nemainās. Piecdesmit gadu garumā man saglabājies viens izmērs. Šuvējas jau zina, ka drēbes man var šūt bez laikošanas.
– Spriežot pēc visa, esat stipra sieviete.
– Stiprs var būt tikai ļoti jūtīgs cilvēks, kas izgājis cauri visām ellēm un tās arī izturējis. Kam tikai es neesmu gājusi cauri! Skarbajam pēckara laikam, nabadzībai, kolhoza ērai. Es esmu pārdzīvojusi visus galvenos teātra režisorus, sākot ar Smiļģi, Pētersonu, Liniņu. Bet latvieša spēks jau ir izturībā, un latvieša gudrība jeb māksla ir izdzīvot pašos trakākajos laikos.
– Kāpēc vienus dzīve apbalvo dāsni un viņiem ir viss – ģimene, darbs, mīļotais vīrietis, bērni –, bet citiem labākajā gadījumā ir tikai maza daļiņa tā visa?
– Radošam cilvēkam nekad nevar būt viss, turklāt visu nemaz nevar gribēt. Tomēr uzskatu, ka mans mūžs ir ļoti bagāts. Man ir bijušas divas laulības, esmu izaudzinājusi meitu, man ir mazdēliņš. Esmu nospēlējusi tik daudz brīnišķīgu kinolomu... Par to visu esmu liktenim pateicīga.
Un ticiet man – vecumā cilvēkam nekā vairs nevajag. Ne velti saka: «Pēdējam kreklam nav kabatu, slimam pat zelta gulta nelīdzēs.»
Es esmu ticīgs cilvēks un esmu iemācījusies dalīties it visā. Man pats svarīgākais, lai mani atzīst mans bērns, lai pieņem mazbērns un pieņem skatītāji. Tā es jūtos vajadzīga.
– Jums pieder arī tādi skarbi vārdi: «Mlestību agri noliku malā, jo tā man dzīvē iedota ļoti mazā devā. Es vairs neatļaujos mīlēt kā sieviete.» Kāpēc? Jūs pati tik jauki stāstījāt par astoņdesmitgadniekiem, kas radoši strādā un mīl.
– Tikai jaunībā var skriet līdzi skaistām acīm, skaistām rokām...
Es ļoti agri sapratu, ka mīlestība – tas nav man. Jā, protams, esmu lasījusi fantastiskus mīlas stāstus par cilvēkiem, kas dzīves otrajā pusē satiekas, iemīlas un apprecas. Kaut vai Margarita Stāraste. Bet es sevi starp šiem cilvēkiem neredzu.
Abās laulībās biju spiesta šķirties, un laikam liktenis tā to bija vēlējis. Tomēr tas nenozīmē, ka neesmu bijusi kaislīga. Es taču tik ļoti mīlēju, ka mīlestības dēļ divreiz dzīvē esmu mirusi, jo man mīlēt nozīmē izirt, izšķīst, ieplūst otrā cilvēkā, domāt viņa domas. Mīlestībā pārstāju būt es.
Bet no Smiļģa esmu pārņēmusi to, ka skatuve stāv pāri visam. Personiskā dzīve man nekad nav bijusi pirmajā vietā. Pirmkārt, esmu Dailes teātra aktrise, otrkārt, sava bērna māte. Un tikai tad deputāte un viss pārējais. Vispār – kas to būtu domājis, ka es, lauku meitene no trūcīgas astoņu bērnu ģimenes, nonākšu uz skatuves?! Tomēr līdzīgi kā Pelnrušķīte šobrīd esmu savā dzīves pilī – Dailes teātrī. Vienmēr atceros, ka mamma man savulaik teica: «Laime ir uzvilkt maisa kleitu un sajust, kā pār tevi pārlīst zelta lietus.» Un tā ir ļoti dziļa latviešu tautas pasaku gudrība. Jūs man vaicājāt par dīvām, bet man patiešām tuvāka par zīda peņuāru ir tā maisa kleita. Priekam, kas nāk caur sāpēm, ir pilnīgi cita vērtība. Jaunībā vispār kautrējos kādam pateikt, ka viņš man patīk vai viņu mīlu. Ja nu tikai caur dziesmu savas jūtas izdziedāju.
Man jau šķiet, ka noslēpumā ir ļoti daudz skaistā. Pasaulē nevajag visu izzināt.
– Vai pēc šīm divām laulībām jūsu dzīvē vairs nav ienākusi cita mīlestība?
– Zinu, kas ir mīlestība, zinu, kas ir aizliegta mīlestība. Kaislības mani ir dedzinājušas, nav ļāvušas gulēt naktīs, bet vairāk enerģijas esmu patērējusi, tās noliegdama, nevis tām ļaudamās. «Nost, nost, nost, tas nav man!» tā esmu sev teikusi. Ja nebūtu sevi bremzējusi, varbūt tagad būtu kāda miljonāra sieva. Kas zina?!
– Atteikties nav sāpīgi?
– Man ir bijusi tik skaista, atdevīga un aizrautīga jaunība! Nu jau ir gana. Ir taču tik daudz kā cita, ko mīlēt. Pasaule, daba, bērni.
– Man šķiet, ka jūsos ir kaut kas mazliet no burves un gaišreģes. Jūs pat spējot ārstēt ar rokām. Vai šādas spējas uztverat kā balvu vai apgrūtinājumu?
– To, ka man ir magnētiski stipras rokas, man teikuši pat ekstrasensi. Pat slavenais Čumaks, kas reiz viesojās Dailes teātrī, atzina, ka manī ir ļoti spēcīga enerģija, tikai lai nekad to neizmantojot sliktos nolūkos. Manas draudzenes jau smejas: «Kamēr tu mūs neapgramsti, nejūtamies veselas.» Jā, manī ir šīs stiprās asinis – poļu un baltkrievu asiņu sajaukums. Tomēr savas spējas izmantojusi neesmu. Es vispār varu tikai palīdzēt otram, nevis atriebties. To nemaz nedrīkstu, jo tas vairākkārt nāk atpakaļ.
Ar enerģijām saistīta mana ieiešana lomās un spēja paņemt zāli savās rokās.
– Jums piemīt arī ļoti spēcīga iekšējā uguns. Tomēr uguns var darīt gan labu, gan ļaunu... Vai naktīs mierīgi guļat?
– Dedzina, dedzina mani tās iekšējās liesmas, kā nu ne? Paldies Dievam, es ļoti maz guļu. Jo miegs – tā taču ir briesmu lieta, kas atņem pusi mūža. Guļu piecas stundas, bet jau tas man šķiet daudz. Kaut arī labi zinu, ka, paguļot vairāk, ģīmis kļūst svaigāks un sirds mierīgāka. Taču mani visu laiku kaut kas dīda – tas jāiespēj un vēl tas.
Vidusskolas laikā cauru nakti varēju uzņemt kaprona zeķes noirušo valdziņu. Tam man pacietības pietika. Pa naktīm esmu adījusi kleitas, šuvusi. Bet šobrīd tik daudz ko vēl gribas izdarīt, ka vienmēr laika šķiet par maz.
– Jūs kā tāds šampanietis uzputojat, pārlīstat pāri malām, un pēc tam droši vien iestājas miers. Vai ar savu putošanos neesat kādam nodarījusi pāri?
– Jā, protams. Kad aizeju ciemos pie savas meitas Zanes, viņa man saka: «Mammu, tu nāc kā tāda vētra! Tu izjauc visu manu kārtību! Kāpēc tu mazgā traukus ar rokām, ja man ir trauku mazgājamā mašīna?»
Bet attiecībās?! Droši vien ar savu putojošo svelmi esmu aizbaidījusi arī kādu mīlestību. Jaunībā vispār daudziem esmu nodarījusi pāri. Man šķiet, ka biju pat nežēlīga. Man patika izkaitināt jaunekļus un pēc tam viņus aiztriekt prom. Kāpēc man vajadzēja koķetēt un izaicināt viņus? Tagad droši vien maksāju par saviem jaunības pāridarījumiem.
– Zane ir līdzīga jums vai atšķirīga?
– Zane ir ļoti atšķirīga. Es pēc horoskopa esmu Zivis, bet viņa Auns, un mums vienmēr vajadzējis meklēt kopīgu valodu. Šobrīd tā smuki veidojas caur mazdēliņu Justu. Bet visādi ir gājis.
Kad Zanīte vēl nebija piedzimusi, man šķita, ka meita būs ar brūnām acīm kā man. Bet viņa piedzima ar zilpelēkām acīm un vērās manī ar tādu kā nosodošu skatienu: ak, tad tāda tu esi, mana mamma! Kad Zane manī palūkojās ar tādu mūžsenu un tālu skatienu, nobijos. Pārņēma sajūta, it kā viņa man būtu pieteikusi cīņu.
Tomēr nesaprotu meitas, kas uzraksta grāmatas par mātēm un tajās apspriež dzīves laikā neatrisinātas lietas. Tas man šķiet grēks.
Es pati pirms gadiem sadedzināju visas savas mīlestības vēstules, dienasgrāmatas, daudzas fotogrāfijas. Atstāju tikai mazumiņu.
Tomēr dzīvošana uz zemes, lai cik traģiska tā būtu, man ļoti patīk. Katrs pavasaris man gluži fiziski sāp ar savu skaistumu – ar nopļautas zāles smaržu, pīpeņu ziedēšanu.
– Jūs, Olga, esat unikāls paraugs tam, ka cilvēks var izturēt nevis daudz, bet ļoti daudz. Ik pēc desmit gadiem kāda slimība klauvējusi pie jūsu durvīm...
– Liktenis man tādu dzīvi ir nolicis. Operācijas, naži, četras lielas narkozes – tas viss manā dzīvē bijis. 1958. gadā man piemetās ātrais dilonis plaušās, 1968. gadā – problēmas ar nierēm, 1978. gadā ar ķeizargriezienu pasaulē nāca mana meita Zane. Pēc kuņģa operācijas gandrīz aizgāju pie Dieva. Divus mēnešus manī bija iestiprināti kaut kādi snuķi, pārtiku tikai no mākslīgās barošanas. To pat neviens nevar iedomāties, ko esmu pārcietusi. Visi saka: stiprā Olga, bet īstenība turos uz Dieva savērtiem diegiem. Esmu savās iegribās un fantāzijās dzīvojusi, tāpēc arī trūkusi un plīsusi pa šuvēm. Tomēr vienmēr kā Fēnikss arī cēlusies augšā no pelniem. Laikam jau Dieviņam attiecībā uz mani vēl ir kādi plāni. Kaut kas man vēl jāizdara. Kaut vai septiņdesmit divu gadu vecumā jānodzied Dīvu naktī.
– Lasīju, ka jūsu mamma vienmēr lūgusies par saviem bērniem. Vai jūs arī lūdzaties par savu meitu, mazdēlu, saviem tuvajiem?
– Kad mammiņa aizgāja viņsaulē, turēju viņu savās rokās. Un man šķiet, ka gluži fiziski pārņēmu viņas spējas. Tuvojoties aiziešanas mirklim, pienesu mammiņai Svētās Agates sveci. Kad mamma ieraudzīja sveces gaismu, viņas ķermenis pietrūkās gultā sēdus, ar apskaidrotu skatienu pavērās uz mani un māsām, viņas skropstas notrīsēja – un viņa aizgāja. Kā pēc tam teica dakteris: «Viņa aizgāja pa tiešo staru Dieva valstībā.» Tā bieži negadās. Mamma piedzīvojusi dzīvē brīnumus, un arī es esmu izjutusi mirkļus, kuros vairs nevar šaubīties par Dievmātes klātesamību. Kad mammiņa kādās dzemdībās gandrīz noasiņoja un dakteris viņai pareģoja aiziešanu, viņa apņēmās: «Ja Dievs man ļaus nodzīvot vēl divus gadus, pabarot bērnu ar krūti, katru gadu braukšu uz Aglonu pateikties Viņam.» Pēc šīs apņemšanās viņa sāka izveseļoties. Turpmāk katru gadu, pat kara laikā, 15. augustā viņa brauca uz Aglonu.
– Jūsu rīta rituāls esot pārmest krustu un ieelpot Visuma enerģiju. Vai tiešām nevienu rītu jūs neatstāj paļāvība, ka viss būs labi?
– Ir jau arī nojautas, ka varētu notikt kas slikts. Bet tāpēc jau ir šīs lūgšanas. No rīta pagūstu gan noskaitīt Tēvreizi, gan pārkrustīt durvis pirms aizslēgšanas. Bet katram pašam jānonāk līdz lūgšanām. Ja dzīve tik daudz klapējusi kā mani, lūgšanas baro un veldzē.
Tā ir brīnišķīga sajūta – celties ar saullēktu, atliekt lāpstiņas un pārkrustīt dienu.
– Visi par jums saka: enerģiska, optimistiska, dzīvespriecīga, sprauna. Kāda esat, kad paliekat divvientulībā ar sevi?
– Ai, sabrūku, sabrūku... Asaras esmu izraudājusi spaiņiem, tonnām. Tieši tāpēc Zārā Leanderē varēju nodziedāt «nav vērts dēļ mīlas raudāt».
Esmu laimīga par tēva un mātes doto enerģētisko lādiņu, to federi, kas liek man kustēties. Esmu pateicīga par to, ka te ir mana tēvu zeme. Vienmēr esmu teikusi, ka jāatsperas uz senču kauliem. Jo spēcīgāk atspersies, jo tālāk aizlidosi. Kad, apceļojot ārzemes, kādās alās dziedam latviešu dziesmas, pārņem sajūta, ka mūsu enerģija iesūcas stalaktītos. Nekas nekur nepazūd. Vai ir kas skaistāks pasaulē par dziesmiņām Aijā, žūžū vai Klusa nakts, svēta nakts? Nu nav.
– Vai sieviete, kas izraudājusi savas dzīves normu, raud joprojām?
– Pa kādai glāzītei jau vēl pieraudu. Ar gadiem sirds smeldz citādi. Kad sirds kļūt cieta kā prauls un no sāpēm plīst, tā sāp vēl vairāk. Man palīdz ticība. Es paļaujos un pieņemu to, ko man liek priekšā liktenis. Visa dzīves skola jau ietverta dabā un Bībelē. Paskatieties uz sīko neaizmirstulīti! Kāda dzīves kārtība ietverta šajā mazajā pieclapītē! Nē, nē, nevar kaislībām ļaut sprēgāt visu dzīvi.
Man ļoti patīk mācītāja Jura Rubeņa teiktais: «Cilvēkam vienīgajam ir dota iespēja divdesmit četras stundas būt dialogā ar sevi, sarunāties ar sevi.» Domāt, izdomāt, pārdomāt, izsvērt, pārlikt, piedot, galu galā lauzt sevi – tā ir liela māksla un darbs ar sevi visa mūža garumā.
Un pazemība, manuprāt, nav vājums, bet spēja pieņemt, saprast un cienīt. Pat noziedznieks baznīcā nometas uz ceļiem.
– Vai jūs esat apskaudusi kādu aktrisi?
– Laikam jau ne. Bet kādai līdzināties man gribējies vienmēr. Jau no bērna kājas ar apbrīnu esmu skatījusies, cik kārtīgi var darbu padarīt. Kāda kaimiņu meitene tik skaisti lāpīja zeķes – diedziņu aiz diedziņa! Kad viņa sēdās, vienmēr smuki salika svārku faltītes. Tādi sīki mirkļi iesēžas prātā.
Ak jā, esmu apskaudusi Ausmu Kantāni par to, ka viņai tāds prāts ir līdzās (dzejnieks Imants Ziedonis), ka viņai ir iespēja augt kopā ar viņu.
Tāpat, vērojot, cik izcili spēlē aktieris Eduards Pāvuls, esmu sapratusi: spēlei apakšā jāliek savas paša rētas. Cik dziļi spēj izjust savu nelaimi, tik patiesi to spēj ielikt arī lomā. Kāpēc dublanti tik ļoti atšķiras vienā un tajā pašā lomā? Šķiet, vieni un tie paši kostīmi, parūkas un teksts, taču vienam aktierim tu dzīvo līdzi kā traks, bet pret otru esi pavisam vienaldzīgs.
– Kāds tad ir tas harismas noslēpums?
– Saka jau, ka harisma nāk no Dieva. Bet to varot arī iemācīties, ja vien esi pazemīgs un atvērts. Tikai šādos cilvēkos var kaut ko ieliet.
Cilvēki atšķiras. Kāds dzird, kā sienāzis dzied, cits – kā santīms nokrīt uz bruģa. Dvēseles vibrējums katram ir citāds.
– Vai citiem arī protat iedot tonusu?
– Kad atnāku uz teātri, jaunās meitenes man ir apkārt. Mēs ļoti labi saprotamies. Man katram gribas ko labu izdarīt un pateikt. Kad Artūrs (Artūrs Skrastiņš) ar Ilzi (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) gaidīja dvīņus, apjautājos, kādā krāsā man adīt zābaciņus. Artūrs atbildēja: adi abās – gan rozā, gan zilā. «Vai tiešām tev būs gan puika, gan meitene?» pārjautāju, un viņš teica – jā. Tā arī noadīju mazus zābaciņus dvīņiem. Artūru ar Ilzi ļoti mīļoju. Tāds skaists pāris. Kaut vairāk tādu būtu!
