Kaut arī seksuālie instinkti katram ielikti šūpulī, paiet puse dzīves, lai tos pa īstam atklātu un iemācītos ar tiem rīkoties.
Tēja angļu gaumē
Vajadzētu redzēt, kā par seksu runā dienvidrietumu turīgie angļi, malkojot tēju ar pienu, – nu, tajos romantiskajos ciematos jūras stāvkrastu tuvumā, kur neviens indiešu, pakistāniešu vai austrumeiropiešu viesstrādnieks nerādās kilometriem tālu. Ja kāds domā, ka tik elegantajos tējas, biskvītu un porcelāna rituālos tiek apspriesti jaunumi kaimiņienes Hetijas piemājas dārziņa noformējumā – ha! –, viņš naivi maldās. Angļiem patīk gardi jociņi (to tak zinām!), it īpaši gardi jociņi par seksu. Ak kungs, es sarku un bālēju kā gatavā zilzeķe, klausoties padzīvojušo dāmu seksa ieradumu pikantajās detaļās skaidrā un gaišā angļu pēcpusdienā! No malas skatoties, tas ir tik vienkārši: mani sauc Džeina, un man patīk, ka vīrs mani drusku iekausta. Pa dupsi. Ar pletni. Tad nu liela muiža!
Tomēr manā dzīvē tik vienkārši vis nesanāk. Mēs ar vīru – tipiski postpadomju sabiedrības ražojumi – līdz šim par to nerunājām un vispār labāk centāmies īpaši nedomāt. Nē, saprotiet pareizi: seksam nebija ne vainas, tomēr es par to nemēdzu domāt ārpus attiecīga noskaņojuma robežām. Kāpēc tā? Es taču veltu laiku tam, lai izdomātu, kādas drēbes vilkt, kādas vakariņas gatavot, kādās brīvdienās doties, kāds ir mans viedoklis par vēlēšanu rezultātiem. Tomēr to, kādu seksu gribu, es gan neapsvēru. Tas vienkārši notika, un viss. Tādā kā pašplūsmā.
Padomju kombinācija
Mēs ar vīru nākam no atšķirīgām, taču tiem laikiem diezgan tipiskām vidēm. Es izaugu Rīgas guļamrajona mietpilsoņu, puritāņu ģimenē. Par seksu nerunājām un, tā kā sešatā spiedāmies divās istabās, arī nedarījām (tas gan attiecās uz vecākajām paaudzēm, bet ne mani, jo es vēl biju bērns). Spriedze bija fantastiska, skandāli – ik dienu, bet cilvēcības – praktiski nekādas.
Ja tā pavisam atklāti, kad man bija desmit gadu, kāds vīrietis man ļoti nodarīja pāri. Ģimene par notikušo bija tik lielā šokā, ka ar mani pašu netika pārrunāts neviens pats vārdiņš. Kas notika, īsti nesapratu, turklāt neviens pat negrasījās man to paskaidrot. Paslaucījām zem tepiķīša, nogludinājām stūrīšus, kārtībā!
Savukārt mans vīrs izauga tumsonīgā kolhozā. Tur šādi gadījumi nebija nekas ārkārtējs. Visticamāk, meitene bija pati vainīga, nav ko uzprasīties, bet varmākas – nu, slikti, bet kam negadās. Scenārijs tas pats: tepiķītis–stūrīši–kārtībā. Tādi satikāmies – ne nu tā labākā kombinācija veselīgu seksuālo attiecību dibināšanai.
Dažas svētas lietas
Pirmajā kopīgajā gadā sekss man sagādāja maz prieka. To saprotu tikai tagad, jo tolaik biju pārliecināta, ka visam tā arī jābūt. Atskatoties redzu, ka abi pieļāvām visas klasiskās jaunības kļūdas. Vīrs vienā mierā blieza tik uz priekšu, nemaz nenojaušot, ka man kaut kas varētu nepatikt, bet es pat nedomāju dot viņam iemeslu to apšaubīt. Lai gan pati par savām vēlmēm nebildu ne pušplēsta vārdiņa, tas man neliedza mēmi apvainoties un klusītēm ciest par to, ka vīrs tās nav uzminējis. Vai kaut pajautājis (it kā es varētu tā ņemt un atbildēt)!
Saprotams, šāds emocionāls sadomazohisms ilgstoši turpināties nevarēja. Ja īsta prieka nav, sekss drīz vien pāraug tādā vienveidīgā nodarbē – kā sporta zāles apmeklējums. Labi, veselīgi un arī kāda kalorija nodedzināta. Bet ne vairāk, jo, lai gūtu panākumus – jebkurā jomā, tajā skaitā arī seksā –, pats galvenais priekšnoteikums ir bauda. Tikai tas, kas sagādā baudu, var izdoties līdz galam. Tad pilnīgi dabiski rodas vēlme pēc turpinājuma, pēc kā labāka, rodas vēlme procesu uzlabot un izkopt. Neviens taču nejūt vajadzību novest līdz pilnībai kaut ko, kas tam īsti nepatīk, vai ne?
Diemžēl iesākumā par mūsu mehāniskajām guļamistabas izdarībām nerunājām. Katram bija savi iemesli. Es nerunāju, jo šausmīgi kautrējos (atceros, ka sākumā, runājot par seksu, man vienmēr aizlūza balss) un auklējos ar aizvainojumu, bet vīrs nerunāja... nu, tāpēc, ka veči tā nedara, skaidrs? Tomēr, par spīti šķietamajai pašpārliecinātībai, vīrieši šajos kutelīgajos jautājumos ir īpaši vārīgi. Ir daži tabu, ko sievai nekad neklātos lauzt. Pirmkārt, tu nedrīksti nievājoši izteikties par viņa mammu (pat ja to dara viņš pats), otrkārt, tu nedrīksti jebkādā veidā izrādīt neuzmanību, kad viņš slimo, treškārt, tu nedrīksti apšaubīt viņa seksuālo meistarību. Pat ja tā nebija domāta kā kritika, bet aizlauztā balsī izčukstēts palīgā sauciens, mana atzīšanās, ka seksuālā ziņā īsti piepildīta nejūtos, viņa ausīs skanēja kā aukstasinīga nomelnošana.
Vispār jāatzīst, ka, labi apzinādamās viņa vājo punktu, taču varēju pa to nebliezt. Tas ir, varētu, ja tā vietā, lai uzskaitītu visu, ko negribu, gluži vienkārši mācētu pastāstīt, ko tad īsti vēlos. Bet nemācēju. Tabu robeža bija šķērsota, un tas gluži loģiski mūsu guļamistabā izraisīja karadarbību. Tā kā nemācējām savas seksuālās attiecības veidot diplomātiskā ceļā, mums tās bija jānoskaidro cīņā.
Sievišķīgā gudrība
Plūkšanās periods nebija ilgs. Panākt mierizlīgumu un pēc iespējas ātrāk nokļūt neitrālajā zonā – gultā – bija abu pušu interesēs (galu galā bijām tikai nesen precējušies). Cik labi! Jo vēlāk izrādījās, ka seksam laulībā jāpārcieš daži fundamentāli pārbaudījumi, kas pretējā gadījumā mums nebūtu bijis pa spēkam.
Pirmais lielais seksuālais bēgums iestājās, kad pirmo reizi noplaka kaisle. Tagad zinām – kaislība laulībā ierodas un mūk kā tāds nepastāvīgs mīlnieks. Te tā ir, bet pēc brīža atkal prom, atstājot tevi aplaimotu, bet skumīgu un turpinājuma alkstošu. Bet toreiz bijām pārliecināti, ka tās ir beigas. Tas ir, vīrs bija pārliecināts, bet es kaut kur savu sievišķīgo instinktu glabātuves tumšākajā stūrītī nojautu, ka tā tas nevar būt, ka punkts vēl nav pielikts. Visām mazajām norādēm, kas par to liecināja, vīrs nepievērsa uzmanību. Viņš tikai juta, ka tas lielais pacēlums noplacis, un nosprieda, ka tās laikam ir mīlestības beigas. Un tā arī pateica. Satrieca mani lupatās. Jā, viņš teica: atceries, mēs viens otram apsolījām – ja kāds no mums reiz pārstās mīlēt, tad neizliksies un godīgi pateiks. KO?! Neviens taču nekad nedod šādus solījumus, lai pēc tam tos patiešām pildītu! Bet viņš ņēma un godprātīgi izpildīja, likdams man iziet cauri elles liesmām. Tas brīdis mani no meitenes pārvērta sievietē. Es sakopoju visus savus spēkus, lai rīkotos pareizi, nevis tā, kā čukstēja priekšā lepnums. Kaut arī šausmīgi kārojās sasaiņot somas un pazust (lai liktu viņam pamocīties un tad atgrieztos, protams), es nolēmu gaidīt tās bezatbildīgās kaislības atgriešanos, kas liktu vīram saprast, ka viņš kļūdās. Tā bija rīcība, ko nekad no sevis negaidīju un ko laikam sauc par sievietes gudrību. Savas gudrības augļus es gaidīju GADU. Tie retie tuvības brīži šajā laikā bija vienkārši briesmīgi – vainas, dusmu un skumju nomākti. Bet brīdī, kad biju jau gatava padoties, kaislība atkal atvēra balkona durvis un nemanot ieslīdēja zem segas.
Mājieni rutīnai
Ar otru lielo pārbaudījumu, tāpat kā ar turpmākajiem kaislības prombūtnes brīžiem, es cīnos joprojām. Tā ir rutīna – kaislības pretmets un sabiedrotā vienlaikus. Kā neviens negaida kaislību aizejam, tā rutīnu – atnākam, taču abas vienmēr rīkojas kā sarunājušas: kā viena prom, tā drīz vien otra klāt. Rutīna gan ir daudz kaitinošāka. Tā nepielavās galanti ar rozi zobos. Nē, tā bez ceremonijām atsper ar kāju tavas guļamistabas durvis un iekārtojas taisni gultas vidū. Turklāt ierodas ar veselu bariņu kompanjonu – nogurumu, stresu, laikus nelikvidētām spalviņām, simtreiz mazgātu kokvilnas apakšveļu, bērniem, kas klaigādami ietraucas īstajā brīdī, sāpošu galvu, iekaisumiem, maisiem zem acīm, sliktu elpu un tā tālāk. Seksam tur vienkārši vairs nav vietas!
Šī nejaucene atstāj tevi pilnīgā nesaprašanā. Kā rīkoties? Pavēlēt tai nenākt taču nav tavos spēkos! Es nolēmu vienkārši nebūt mājās. Laikā, kad mūs atkal apciemo rutīna, manis vienkārši nav. Domāju, tādā emocionālā ziņā. Pa to laiku mācos, lasu, atdodos darbam, ceļoju, eju uz kino vai izdejoties. Daru jebko, lai demonstrētu, ka šeit rutīna nav gaidīta. Un zini – šķiet, rutīna mājienu saprot!
Sekss un pašapziņa
Cīņā ar rutīnu atklāju vēl kādu zelta sakarību. Proti, jo vairāk laika veltu sev, jo labāks kļūst sekss. Tas notiek tā – veltot laiku sev, es aizvien labāk jūtos savā ādā, tas ceļ manu pašapziņu, bet pašapziņa un sekss iet roku rokā. Pirmajos laulības gados pat nenojautu, cik ļoti seksa kvalitāte no tās ir atkarīga. Un pašapziņas man nebija, tas nu ir skaidrs. Bet, tiklīdz tā pamodās, atguvu savu balsi un vēsā mierā varēju pastāstīt, kas mani uzbudina un kas ne, kā mani var iepriecināt un kā – iemidzināt.
Un vēl. Gribu teikt, ka īstai pašapziņai un seksualitātei nav nekā kopīga ar auguma aprisēm. Gados, kad cīnījos ar kompleksiem, vienmēr cīnījos arī ar svaru. Sportoju kā traka, apmeklēju masāžas, neēdu, zaudēju svaru, tad atkal pieņēmos, bet nekad nevarēju atrast to punktu, kurā es tiešām justos apmierināta. Lai cik kilogramu zaudēju, vienmēr šķita, ka varētu vēl – un tad gan būšu laimīga. Bet laimes izjūta vienmēr pamanījās aizslīdēt vēl dažus kilogramus tālāk. Pirmo reizi pa ilgiem gadiem vairs neraujos uz sporta nodarbībām un nekad neesmu jutusies tik labi ar savu riepu un tieši tik lielu svaru, kāds man bija uzreiz pēc dzemdībām, kad, uzkāpusi uz svariem, izmisumā sāku raudātu. Jā, stāvēju slimnīcas gaitenī uz svariem un pilnā balsī šņukstēju. Bet tagad nez kāpēc nevaru beigt priecāties.
Grūti teikt, kas bija izšķirīgais – apņēmība, laiks, ko sev veltīju, joga, kāda grāmata –, taču kādā brīdī dzīve gluži vienkārši kļuva garšīga. Un, kad ar prieku strādā, atpūties, mazgā traukus vai priecājies par aukstu un lietainu dienu, sekss vienkārši nevar nebūt labs.
Man šķiet, labs sekss ir dzīves dāvana, kas jānopelna. Ar pieredzi, ar sāpēm, ar savas vērtības apzināšanos, ar prieku par savu ķermeni. Tā ir dāvana par sevis iemīlēšanu.
