«Neesmu pesimiste, bet to vieglumu, ko tik ļoti gribas, brīžiem ir grūti dabūt. Es par daudz domāju, un dzīves analīze nedod vieglumu,» saka Valmieras teātra aktrise ILZE PUKINSKA. Šo sarunu par dzīvi gribējām vieglu. Daudz smējāmies, varbūt tādēļ, lai aiz smiekliem klusētu sāpes.

         

– Kas pašlaik piepilda tavu dzīvi?

– Ir baraviku laiks, un arī es tam mazliet esmu ļāvusies. Dažas reizes biju baravikās, mana mamma iet katru dienu un nes mājās lielus grozus. Baltezerā uz katru kvadrātmetru ir pa vienam sēņotājam, bet katrs no meža nāk laukā ar pilnu grozu. Šoruden ir pilnīgs baraviku trakums.

Manai meitai Margaretai Mārai sācies skolas laiks, devītā klase. Viņa mācās arī mūzikas skolā. Ādažos ir ļoti laba mūzikas un mākslas skola. Pagājušajā gadā Margareta beidza mākslas skolu, paralēli gāja mūzikas skolā. Viņā ir liela patstāvība, mērķtiecība, apņēmība un spīts. Margaretai patīk mācīties, patīk saņemt labas atzīmes. Pati izvēlas, kādus pulciņus apmeklēt un ko darīt. Spēlēja vijoli, tā viņai nepatika. Pārgāja uz flautu, arī to pameta. Tagad viņa spēlē ģitāru. Uzskatu, ka bērnam jāļauj mēģināt. Varbūt viņš aplauzīsies, tas nebūs viņa piepildījums, bet caur to atradīs savu īsto aicinājumu. Tagad visi vecāki grib, lai bērni kļūst baņķieri, pelna lielu naudu, lai varam samaksāt šo nemaksājamo dzīvi, bet es Margaretai ļaušu izvēlēties to, ko viņa pati gribēs.

– Ko gan Margareta var izvēlēties, ja viņas vecmāmiņa ir Velta Līne, vectēvs bija Gunārs Cilinskis, mamma ir aktrise un arī tēvs bija beidzis Teātra fakultāti...

– Jā, grāmatvede viņa laikam nebūs... (Smejas.) Kas to lai zina, kādi talanti viņā vēl atklāsies! Margaretas otrs vectētiņš, mans tēvs, bija taksometra šoferis, mana mamma – finanšu daļas vadītāja Rīgas Vagonu rūpnīcā. Varbūt arī Margaretai būs kāda interese par reālo dzīvi. Pašlaik viņu interesē valodas. Angļu valoda jau ir laba. Tagad mēģina mācīties vācu, grib apgūt franču vai spāņu, japāņu vai ķīniešu. Lai tik mācās! Valodas trenē prātu un atver pasauli.

          Margareta kādreiz bija bezrūpīgāka. Kad aizgāja Aigars, viņā notika lūzums. Margaretai tad bija divpadsmit gadu – viņa kļuva pieaugusi. Sāka nopietnāk mācīties, kļuva atbildīgāka. Margareta tagad ir ļoti motivēta persona.

– Jūs runājat par Aigaru?

          – Nav tā, ka mēs apsēstos un par to runātu, bet mēs Aigaru atceramies. Visu laiku kaut kas viņu atgādina, Aigara klātbūtne turpat vien ir. Margaretai tēvs bija tuvs. Aigars daudz ko uzņēmās un darīja.

– Kā jūs, četras sievietes, tagad dzīvojat bez vīrieša atbalsta?

– Izklausās diezgan dramatiski – četras sievietes... Oi, smags jautājums... Nupat sabojājās gāzes katls. Visu laiku kaut kas plīst, krīt uz galvas, nedarbojas. Kad galīgi netiekam galā, mums palīdz manas māsīcas Daces vīrs Ralfs Lūsis. Kad nomira Aigars, sāku mājās taisīt remontu. Mums ir diezgan tumšas istabas, noplēsu vecās sienas, ilgi meklēju koši dzeltenas tapetes, beidzot atradu.

Kad izlīmēju, tieši tobrīd uzspīdēja saule – un es uz mirkli pat sajutos laimīga. Esmu domājusi, kāpēc cilvēki pēc tādiem dzīves satricinājumiem metas kaut ko mainīt, remontēt dzīvokli. Es arī tā darīju, un nevis tādēļ, lai aizslaucītu to, kas bijis, bet lai pieslēgtos kaut kam citam un radītu jaunu. Kad cilvēks jūtas slikti, kaut kas jādara. Es eju un nopļauju zāli. Man kā sievietei trūkst balansa, tā tas ir. Un ir grūti... nē, nē, es tieku galā. Es taču jau kādreiz, līdz trīsdesmit gadiem, ar visu tiku galā viena. Mēģinu tagad atcerēties jaunību.

– Vai tu vēlu apprecējies? – Mēs ar Aigaru nemaz nebijām precējušies. Pazinu viņu jau kopš bērnības, jo mans tēvs un Gunārs Cilinskis bija draugi. Man Aigars patika, man vispār bija tendence iemīlēties tēva draugu dēlos. Patika arī citi puiši un reizēm pat divi vienlaikus, bet Aigars bija vīriešu tips, kas šķita ļoti pievilcīgs: liela auguma, spēcīgs. Varbūt tāpēc, ka es pati esmu tāda. Aigars bija septiņarpus gadu vecāks par mani. Kad man bija divpadsmit gadu, viņam jau deviņpadsmit. Es ilgi viņa acīs biju bērns, ģimenes draugu meita. Nopietna draudzība mums radās, kad man jau bija kādi divdesmit astoņi gadi. Tas mūsu stāsts nav nemaz tik sens. Kad sākām dzīvot kopā, tā bija dažādu apstākļu sakritība.

– Vienā brīdī Aigars ieraudzīja, ka tu esi izaugusi...

– Laikam tā notika, jā. Kādā vasarā, kad man peldkostīms bija kļuvis par šauru, viņš droši vien ieraudzīja, ka esmu izaugusi. (Smejas.) Es jau arī nemitīgi nebiju domājusi tikai par viņu. Man bija sava dzīve, mācības, sāku strādāt Valmieras teātrī. Bija puiši, kas patika, arī iemīlēšanās. Kad piedzima Margareta, man bija gandrīz trīsdesmit gadu.

           Jā, es nekad oficiāli neesmu bijusi precēta sieva. Tad, kad to gribēju, nesanāca, un tad, kad Aigars par to runāja, man tas vairs nešķita svarīgi. Mēs tāpat bijām sieva un vīrs. Tā arī viens otru uzrunājām. Saka gan: katrai sievietei vismaz reizi mūžā griboties apprecēties. Laikam jau vajadzēja to izdarīt. To sapratu, kad meita sāka jautāt, kāpēc mums ar tēvu ir katram savs uzvārds. Atrunājos, ka aktrises uzvārdu nemaina, patur savējo. Margareta ir Cilinska.

– Tu esi jauna, skaista sieviete. Vai Aigara mammai būtu sāpīgi, ja tavā dzīvē ienāktu kāds vīrietis?

– Velta pati man ir teikusi: pēdējais laiks tev kādu sameklēt! (Smejas.) Nē, Velta noteikti nepārmestu, ja manā dzīvē ienāktu vīrietis. Uzmanības man nekad nav trūcis, tāpēc man nav milzīgas vēlēšanās kādu sašņorēt. Kad Velta man jautā, vai man kāds ir un kad būs, pati arī uzreiz atbild: visi apkārt lec, tikai nav, kas prec. (Smejas.) Pirms es paspēju atbildēt, viņa izdara secinājumus. Man patīk tā brīvības izjūta, ko tagad savos gados izbaudu.

Iemīlēšanās ir feina, bet slimīga. Man gribas kaut ko vieglu. Liktenis mani varbūt tāpēc sodīs un atsūtīs tādu mīlu, kuras dēļ plosīšos un raudāšu. Tas man nav aktuāls jautājums. Uz medību takas neesmu nostājusies. (Smejas.) Vairāk uztraucos par tuvojošos ziemu, par to, kā nomaksāšu gāzi, kā mēs, četras sievietes, ar visu tiksim galā. Citādi manā dzīvē viss ir kārtībā. Tas laikam tāpēc, ka esmu pašpietiekama. Man nav padomā kāds dzīves plāns, neesmu neko pasūtījusi un nezinu, ko gribu. Ja tiešām zinātu, ko gribu, tas pie manis atnāktu. 

Es novērtēju tās labās lietas, kas man ir dotas, un nepārtraukti neraudu par to, kas man atņemts vai nav ticis. Kad sāku saskumt un mani pavelk uz asaru, satieku kādu, kam ir vēl sliktāk nekā man, un saku sev: ja viņš izdzīvo, kāpēc lai tu neizdzīvotu? Kad manī sakrājas smagums, es balsī runāju un visu it kā izrunāju no sevis ārā.

Pirmajā laikā, kad Aigars nomira, gribēju viņam rakstīt vēstules. Uz papīra tās neuzrakstīju, bet rakstu viņam domās. Man diezgan daudz laika paiet, braucot mašīnā, tur es pārsvarā esmu viena un skaļi runāju. Sarunājos ar Aigaru, stāstu viņam savas raizes, jautāju, ko man darīt. Varbūt sāpes vieglāk pārvarēt, ja tām ļaujas un izreaģē līdz galam. Es to neesmu izdarījusi, un sāpes visu laiku velkas līdzi. Bet vai tās vispār var līdz galam izraudāt? Tie man tādi neatbildēti jautājumi.

 Pēc Aigara bērēm mamma man teica: celies augšā, tu nedrīksti savu depresiju uzlikt Margaretai! Divas dienas pēc bērēm man bija jāspēlē pirmizrāde. Kroders pateica: tev jābūt! Televīzijas seriālā arī ielika filmēšanas, un tas mani glāba. Tādās smagās dzīves situācijās cilvēkam vislabāk palīdz rutīna.

Tobrīd mana draudzene šķīrās no vīra, un arī viņai bija smags laiks. Aizgāju reiz ciemos uz vienu jubileju, un kāda sieviete, man līdzi juzdama, teica: Ilzīt, paies desmit gadi – un kļūs vieglāk! Tie viņas vārdi kā ar bomi iegāza pa galvu un iesēdās manī kā tāds cirtiens: desmit gadi, desmit gadi... desmit gadi... Ļoti lietišķi mēģināju to aptvert. Naktī zvanīju draudzenei un jautāju: vai mums ir desmit gadu? Vienojāmies: raudam gadu un tad sākam atkal dzīvot. Tas bija tik bērnišķīgi, ilūzija, ar ko sevi mierināt. Tikai vēlāk sapratu, ka es neesmu izraudājusies, un tās neizraudātās asaras manī vēl arvien ir.

– Kad ar Aigaru runā, tu saņem atbildi?

– Sapnī, un manī iestājas liels miers. Mēs ar Aigaru labi sapratāmies. Aigars teica, ka es esmu pirmais cilvēks, ar kuru viņš var izrunāties. Domāju, ka diezgan labi viņu pazinu. Arī no tādas puses, ko citi nezināja. Mēs bijām draugi. Kad Aigara vairs nebija, man bija tendence visu analizēt, domāt un pārdomāt, bet tad sapratu, ka daudz ko esmu izdomājusi pilnīgi šķērsām, un bieži vien mans spriedums bijis nepareizs. Intuīcija bijusi precīzāka. Man ir jāklausa intuīcijai, nevis ilgi un pamatīgi jādomā, kā būtu labāk. 

– Vai kādas ilūzijas, kas tev bijušas, esi zaudējusi?

– Es joprojām dzīvoju ilūzijās. Par citiem tās brūk, bet pašai vēl arvien ir ilūzijas. (Smejas.) Vajadzētu jau tādu skarbāku skatījumu uz dzīvi, bet rozā brilles dod zināmu vieglumu un šarmu. Man gribas ilūzijas, skaistu stāstu. Kādreiz bija ilūzijas, ka ir kaut kas tāds, ko var saglabāt un paturēt uz visiem laikiem. Arī par teātri zināmā mērā bija ilūzijas. Nevaru teikt, ka būtu vīlusies teātrī, bet man par to bija cits priekšstats.

– Teātris aplauž spārnus?

– Protams, reizēm aplauž. Tā nav vieta, kur visi sapņi īstenosies. Teātris ir kolektīva māksla. Galvenā loma izrādē ir tikai viena. Ir reizes, kad šķiet, ka tā varēja būt mana, bet iedeva citai aktrisei. Arī tādā ziņā spārnus aplauž, bet Māra Ķimele, kas fakultātē bija mūsu kursa vadītāja, jau tad mācīja apzināties realitāti un ar to rēķināties. Viņa teica: «Nevienam jūs neesat vajadzīgi, izņemot jūsu vecākus, kamēr jums viņi ir, bērniem, kamēr viņi izaug, mīļotajam cilvēkam, kamēr viņš jūs grib, un viss. Vismazāk esat vajadzīgi teātrim.» To es ielāgoju, tāpēc man nav bijis ļoti sāpīgu vilšanos. Apzinos, ka teātris pastāvēs vienmēr, arī bez manis.

Man bija viens grūts laiks Valmierā. Toreiz viss sakrita: teātris bija ilgstošā remontā, mans kurss izklīda, paliku viena. Vēl tikai Tālivaldis Lasmanis ir no mana kursa. Arī Māra aizgāja. Un tad mani savā grimētavā uzaicināja Inese Ramute, Dace Eversa un Ināra Ieviņa. Tas man daudz nozīmēja, mēs satuvinājāmies. Es neesmu no atvērtajiem cilvēkiem, kam vajag visu par sevi izstāstīt, bet reizēm gribas parunāties, un tad es varu runāt, runāt un runāt... Daudz un par visu.

Mums teātrī ir koleģiāla, veselīga un patīkama gaisotne. Man tur patīk.

– Vai tevi neaizvaino, ka aktieri pašlaik lielā mērā populāru padara nevis teātris, bet televīzija? Vari teātrī spēlēt visas galvenās lomas pēc kārtas, bet tikai viena Latvijas daļa tevi zinās, taču, tiklīdz parādīsies seriālā vai kādā šovā, visi pazīs. – Neapšaubāmi televīzijai ir liels spēks. Vari nospēlēt kritiķu un skatītāju labi novērtētu lomu veiksmīgā izrādē, un daudzi to nezinās. Protams, mani pazīst kā UgunsGrēka Silviju. Ar to jārēķinās. Tā tas būs, taču Silvija man netraucē dzīvot. Cilvēki viņu uztver pozitīvi, un par šo lomu esmu ļoti pateicīga. Darbs pie režisores Intas Gorodeckas ir mana lielā iespēja, cita pieredze. Uzmanības apliecinājumi ir ļoti patīkami, tāpēc jau mēs strādājam, un skatītāju pateicība ir augstākais, ko aktieris var saņemt. Tomēr profesionāļu novērtējums arī ir ļoti svarīgs.

Gunārs Cilinskis kādreiz man teica: «Atrodi četrus cilvēkus, kuros klausies, un pārējos aizmirsti! Tie četri tev pateiks, vai tas, ko dari, ir labi vai nav, un viņu padomos tad arī ieklausies.» Aktierim darba nekad nevar būt par daudz. Mēs visi gribam lomas, gribam darbu. Varbūt ir daži, kas visu laiku spēlē lielas lomas un jūtas pārstrādājušies, bet es bez darba sanīkstu un saskābstu. Mani vajag dzenāt. Protams, arī atpūtu vajag, bet skatuves dēļiem piemīt kaut kāda maģija, to zina visi aktieri.

– Kas tavā radošajā dzīvē ir jauns?

– Esmu nofilmējusies režisores Agneses Laizānes diplomdarba filmā Parādi man skaņu!, kuru viņa veidoja kā savu maģistres darbu, beidzot Tallinas Mākslas un kino mediju augstskolu. Tā ir filma par vienas ģimenes attiecībām. Manu vīru spēlē Tālivaldis Lasmanis, mūsu meitu – Kristīne Šomase, Lienītes māsa. Man ir diezgan dramatiska loma, mana filmas varone zaudē dzirdi, un ģimenes attiecībās ienāk viņas slimība. Strādājot pie lomas, man bija tikšanās ar vājdzirdīgiem cilvēkiem, sarunas par dzīvi. Es speciāli meklēju tādu sievieti, bet nejauši viņu satiku tepat Ādažos. Klausījos viņas dzīvesstāstu, sapratu, kas viņai katru dienu jāpārvar, un domāju: par ko gan es raudu? Cilvēki sadzīvo ar vēl lielāku dzīves smagumu, nekā tas man uzlikts. Filma ir pabeigta, tagad ar trīcošu sirdi gaidu, kāds būs rezultāts.

Teātrī man sezona sāksies oktobrī. Pie Oļģerta Krodera būs jauna loma, vēl gan neko daudz par to nezinu. Būšu atkal nepārtrauktā kustībā starp Baltezeru, Valmieru un Rīgu un jutīšos labi. Man ir tā priekšrocība, ka pati esmu pie stūres un braucu, kur man vajag. Kādreiz es stopoju, tāpēc tagad caur IEVU visiem, kas mani ceļa malā ir paņēmuši un aizveduši līdz man vajadzīgajam punktam, gribu pateikt paldies.

– Vai tev bija veiksmīga stopotājas pieredze?

– Brīnišķīga! Satiku daudz interesantu cilvēku. Nekad jau nevar paredzēt, ko apturēsi. Bija viens nepatīkams piedzīvojums, pēc kura stopošanu pārtraucu. Gadījās dīvains vīrietis: viņam bija gari, gari pirksti kā zirneklim, izskats kā Fantomasam. Kad iekāpu mašīnā, sabijos un ieraudzīju, ka manā pusē nav roktura, lai varētu attaisīt durvis. Viņš man sāka pievērst pastiprinātu uzmanību, vienā brīdī pat nobrauca malā. Panikā nepārtraukti runāju un tikai par kulināriju, burtiski nokāvu viņu ar dažādām receptēm. Viņš netika pie vārda un beigās jau sāka smieties. Tik daudz vienā elpas vilcienā nebiju runājusi pat teātrī. Kad viņš Valmierā apturēja mašīnu un mani izlaida, stress bija baigs. Tās iedomas varbūt bija tikai manā galvā, bet pēc tam vairs nevienu mašīnu neesmu mēģinājusi apturēt.

Sāku pati braukt. Tiesības man bija. Es tās noliku laikā, kad piedzima Margareta. Braukāju uz autoskolu, un viņu tikmēr auklēja Aigars. Viņš jau sen gribēja mani piesēdināt pie stūres, bet es nevarēju saņemties: vienmēr redzēju krustus ceļa malās... Mašīna stāvēja sētā, iekšā nekāpu. Mūsu kopīgie izbraucieni ar Aigaru, kad biju pie stūres, izvērtās vētrainās diskusijās. Aigars mani uz braukšanu neiedvesmoja, vienmēr kritizēja: «Kā tu brauc? Tā taču nedrīkst braukt!» Es stājos malā un teicu: kāp laukā! Un tad reiz saņēmos, viena pati iesēdos mašīnā un, rokām trīcot, sāku braukt. Tas ir svarīgi – saņemties un sākt darīt. Pateikt sev: tu to vari, tu izdarīsi, tu spēsi! Tajā brīdī dzīve mainās. Tagad, kad katru dienu esmu pie stūres, man kādreiz patīk iekāpt sabiedriskajā transportā un kaut kur aizbraukt. Tie man ir kā svētki. Mani ved, un es varu sēdēt un domāt.     

– Kuri bijuši tavi labākie gadi?

– Labākie gadi vienmēr ir tajā brīdī, kurā tobrīd esi. (Smejas.) Ar savu spoguļattēlu esmu pilnībā apmierināta. Mans spogulis neko sliktu nerāda. (Smejas.) Ar gadiem esmu kļuvusi draiskāka un vieglprātīgāka, kāda nekad nebiju bērnībā un jaunībā. Tad es biju klusa, nopietna, uz iekšu vērsta meitene. Dzīvoju savā pasaulē, un arī tagad tas nekur nav pazudis.

Mani uzrunāja viena no pēdējā laikā izlasītajām grāmatām Ēd, lūdzies, mīli. Tāda brīvas sievietes grāmata, kura bija ļoti laba izklaide un kurā atradu sev daudz ko vērtīgu. Arī kādu labu domu, pie kuras arvien vairāk pieturos: romāna varone aizbrauca uz Indiju, un tur nekam nedrīkst pieskarties, vienīgi sev, jo tur viss ir briesmīgi netīrs. Taču viņa tur mainīja savu dzīvi, un doma, ko es atklāju, bija ar dubultu jēgu: ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad pieskarties drīksti vienīgi sev. Pašlaik manā dzīvē ir laiks, kad daudz domāju un lasu. Tādi sevis meklējumi.

– Tu sevi pazīsti?

– Jā, domāju gan, ka pazīstu. Apmēram zinu, ko no sevis varu gaidīt, lai gan dažbrīd pati brīnos par to, ko izdaru. Esmu sapratusi: kad neiespringstu, ir vislabāk – gan mākslā, gan dzīvē. To vieglumu dabūt brīžiem ir ļoti grūti. Par daudz domāju. Man ir bijusi vēlēšanās aizbraukt kaut kur tālu, nezināmā pasaulē, bet zinu arī: ja vēlēšanās ir īsta un patiesa, tā mani arī tur aizvedīs. Ja tas nav noticis, mana vēlēšanās nemaz tik liela un neprātīga nav bijusi un man to nevajag.

Manī ir neprātīga stīga, piemēram, pazust naktī pilsētā. Esmu tā pazudusi Ņujorkā. Bijām tur ar Feliksa Deiča izrādi Tās dullās Paulīnes dēļ, staigājām pa pilsētu, vienā brīdī visi mani kolēģi iekāpa metro, bet es paliku uz perona. Nezināju, kur jābrauc, jo visu laiku kā aita biju staigājusi visiem pakaļ, jo bija kāds, kas zināja, kur jāiet, un pēkšņi es biju viena svešā, lielā pilsētā. Bija nakts, mazliet bail, prātā grozījās visādi diezgan pašausmīgi varianti, bet man tās izjūtas patika. Tas bija vilinoši, bet neko lielu nepaguvu piedzīvot. Viens kolēģis atbrauca un mani savāca. Bija aptvēruši, ka manis nav, kolēģis ar dzīvības briesmām bija izlēcis nākamajā pieturā, kaut kādā Hārlemā, uztraukumā iekāpis pretējā vilcienā, nokļuvis vēl šaubīgākā rajonā, kur skraidījuši cilvēki ar pistolēm, viņš slēpies. Nu, tāds varoņstāsts, par kuru vēl ilgi runāja. Viņam bija piedzīvojums, bet ar mani nekas tāds nenotika.

Vēlos biežāk tikt ceļojumos. Tie dzīvei piešķir lielu enerģiju. Jebkur, kur aizbraucu, man patīk, viss ir ļoti interesanti. Kad Leonarda Ķestere mācījās Londonā, mēs ar Aigaru bijām aizbraukuši pie viņas ciemos. Nodzīvojām tur nedēļu, un viss bija vienkārši skaisti. Ja kaut kur aizbraucu, man ar to pietiek ilgam laikam. Man ne īpaši patīk ekskursijas, labāk ceļoju viena. Ļoti gribēju aizbraukt uz Parīzi – biju tur uz vienu kinofestivālu. Caurām dienām viena pati klīdu pa Parīzi, un tas man ļoti patika. Kad nomaina vidi un ierastos apstākļus, tas tiešām ir milzīgs piedzīvojums. Viena diena Tallinā arī ir laba pārmaiņa un piedzīvojums. Kā krievu klasikā: ja jums ir sirdssāpes, brauciet uz Parīzi vai uz Karlsbādes ūdeņiem. Tur ir liela taisnība, jo, nomainot vidi, ar savām sāpēm vieglāk sadzīvot.

– Vai tev atkal gribas kādu piedzīvojumu?

– Jā, gribas! Ar autostopiem doties uz Indiju. (Smejas.) Nē, nē, jo vecāka kļūstu, jo vairāk vēlos komfortu un ērtības. Taču no saprātīga un laba piedzīvojuma es neatteiktos. Man gribas skaistu piedzīvojumu un ne vienu vien.