Mūsu klimatiskajā joslā dzīvojošiem jau grēks teikt – «pietiek to sauli, gribas mazliet vēsuma!», bet patiesībā ar šīs vasaras sauli man bija daudz par daudz. Tāpēc patiesi priecājos par lietu un mākoņiem aiz loga, jo beidzot bez sirdsapziņas pārmetumiem varu atsākt apmeklēt kino un teātri. Tik daudz biļešu uz teātra izrādēm sen nebiju iegādājusies! Bet kā lai turas pretī Valmieras teātra viesizrāžu kārdinājumam un nenoskatās slaveno Vīnu un nezāles? Kā lai nenopērk biļetes uz Garo dzīvi Jaunajā Rīgas teātrī (stāvot pie kases un redzot, ka uz vienmēr izpārdots izraibinātās afišas ir daži neizpārdoti kvadrātiņi, neticēju savām acīm) vai arī uz turpat skatāmajiem Kapu svētkiem un Zilākalna Martu?

Man jau šķiet, ka šī garā, saulainā vasara manī radījusi tādas kultūras slāpes, ka lieliem malkiem tveru visu, kas pieejams. Pārsteidzoši ilgu laiku pavadu izstāžu zālēs, vienu pēc otras pērku jaunās grāmatas, skatos filmas un apsveru iespēju aizbraukt uz kādu no kultūras galvaspilsētām.

Un tad es tā padomāju – ja man visu dzīvi vajadzētu pavadīt kādā saules pielietā vietā, kur lietus līst reizi gadā, kurā nav ne izstāžu zāļu, ne kinoteātru, ne grāmatnīcu, es laikam sajuktu prātā. Jā, saule spēj uzlabot garastāvokli, bet man nepietiek tikai un vienīgi ar sauli.