Atceros, bērnībā mans mīļākais gadalaiks visdrīzāk bija ziema. Iemesls tam bija visai parasts un triviāls – tas bija vienīgais periods, kad nebija āra darbu. Ja nu tikai celiņi bija jāizšķūrē. Līdz ar pavasari nācās stādīt, ravēt, tad novākt ražu, grābt lapas… Un vasarās, kad varētu baudīt bērnības priekus, man nācās tupēt lauka vidū. Raujot laukā vienu negantu nezāli aiz otras, es nevarēju vien beigt sapņot par dzīvi pilsētā! Tagad esmu pilsētu pilsētā. Vasara. Tveice. +40C. Domu nespēks un ilgas pēc veldzes laukos, klausoties sienāžu sisināšanā. Labprāt pat dotos kādu dobi paravēt un uzēst no krūma tikko lasītas ogas!

Esmu pavadījusi Ņujorkā 6 mēnešus, un šis periods vairāk kā jebkad licis man pārdomāt lielumu nozīmi, definīciju un saturu. Pilsētas apmērs, cilvēku daudzums, istabas platība, algas summa, māju attālums, draugu skaits... Cik maz ir pietiekami, lai sirdij būtu gana daudz?

Zinu, ka galvenais ir kvalitāte, taču praktiskas lietas dažkārt ir pat svarīgākas. Pašlaik man aktuāls jautājums ir jau ceturto māju medības. Atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja Virdžinijas Vulfas “Sava istaba”, kuru izlasīju pirms vēl sāku rakstīt. Bez nozīmīgiem grāmatā iztirzātiem feminisma, radošuma un izglītības jautājumiem man līdz šodienai prātā vairāk iespiedusies nosaukumā ietvertā ideja par izpausmei nepieciešamajiem apstākļiem, respektīvi, par veselīgu vidi. Lai domātu un radītu ir vajadzīga savam komforta līmenim atbilstoša vide. Virdžīnija Vulfa teica pavisam vienkārši – sievietei vajadzīga nauda un sava istaba. Vēlams ar atslēgu. Man vissvarīgākais lielums dzīvesvietā ir tieši gaisma. Ja nav gaismas, es lēnām iegrimstu garīgā aptumsumā, savukārt, ja ir laba gaisma, es varu dzīvot arī ļoti mazā telpā. Un ticiet man, Ņujorkā liels ir vairāk vienādības zīme Rīgas mazam.

Un tad jau es atkal notraušu pārdomas, aizdomāšanos, šaubas, bailes, vientulību un atveru sirdi. Kas zina, vai būs vēl kāda vasara Ņujorkā? Ar smaidu izeju karstajās ielās un dodos meklēt  istabu ar īsto gaismu.