Šodien Rīgas ielās izies ap tūkstoš mediķu. Viņi protestē pret mazo veselības aprūpes finansējumu. Pa lielam jau tas mūs neskar – pie ārsta mēs vienmēr tiekam un tas nekas, ja mazliet jāpagaida rindā (kāds mēnesis vai divi...). Un, protams, vienmēr paliek arī maksas medicīna. Taču... Lai strādātu par mediķi, ir jābūt aicinājumam. Aicinājumam ar lielo burtu. Un mums, tiem, kas grib šo aicināto profesionalitāti izbaudīt uz savas ādas, jāsaprot, ka arī aicinātie nevar strādāt par brīvu.
Vakar pat ar neizskaidrojamām vēdersāpēm nonācu Gaiļezera slimnīcā. Saklausījusies par mediķu ne visai laipno attieksmi, tā satraucos, ka asinsspiediens uzkāpa nebijušos augstumos. Jaunajā uzņemšanas nodaļā uz krēsla vienā pusē man sēdēja krietni iereibis vīrietis, kurš skaļi krāca. Otrā pusē mazliet mazāk iereibis vīrietis, kas žēlojās par sāpēm rokā. Tikmēr no visām pusēm sanitāri kā čaklas skudras veda arvien vairāk «cietušo». Dzirdēju, ka kādam ir infarkts, citam insults. Vesela rinda pacientu bija manāmi iereibuši, ar uzdauzītām acīm un deguniem. Tu jau zini, alkohola lietošanai līdzi nāk arī uzspēlēta bravūra. Manā acu priekšā kāds večuks rupjiem vārdiem izlamāja sanitāri, pēc tam vēl vienu. Kāds cits draudēja visus piekaut un pieprasīja, lai viņu laiž mājās. Blakus vairākiem pacientiem stāvēja slimnīcas apsardzes darbinieki un sargāja pārējo mieru.
Zini, kas mani patiešām izbrīnīja? Tas, ka neviens dakteris, neviena māsiņa un neviens sanitārs pret nemiera cēlājiem neizrādīja savu nepatiku. Taisni pretēji – gāja un runājās, mēģināja nomierināt un uzmundrināt. Domās iztēlojos sevi viņu vietā: diezin vai es spētu būt tik mierīga, iejūtīga un laipna. Visticamāk, tiem, kas ārdās, sadotu pa ausi...
Un es ļoti labi saprotu, kāpēc mediķi šodien protestē. Iespējams, ārstu alga ir vēl kaut cik ciešama, bet māsas un sanitāri saņem smieklīgu samaksu. Tāpēc spiesti strādāt vairākās maiņās un dzīvot nemitīgā pārslodzē.
Jā, jā, visiem jau šobrīd klājas traki. Bet šie cilvēki, ar kuriem saskaramies ne pārāk priecīgos savas dzīves brīžos, atbild par mūsu, mūsu tuvinieku dzīvībām. Un kāpēc gan viņiem tas būtu jādara bezmaz vai par brīvu? Nezinu, kā tu, bet es maksāju nodokļus un gribu, lai daļa no tiem aiziet tiem cilvēkiem, kas rūpējas par manu veselību. Piemēram, tai zaļacainajai māsiņai, kas vakar spēja atrast manu neatrodamo vēnu... Jaukajai sonogrāfijas dakterei un terapeitei, kas lika apsolīt, ka pēc nedēļas noteikti apmeklēšu gan ģimenes ārstu, gan citus dakterus.