Man patīk lasīt tā dēvētos dāmu romānus. Visus ne – tikai tādus, kur sentiments un romantika nav pārlieku lielās devās (kaut pilnīgi bez tā, protams, šajā žanrā nevar iztikt); kur galvenā varone nav pārāk stulba; kur beigas neizvēršas negaršīgi saldas; kur ir daudz gaumīga humora un personāžiem nepietrūkst pašironijas. Un vēl man svarīgi ir, lai, grāmatu lasot, es uzzinātu kaut ko par reālo dzīvi un sadzīvi konkrētajā vietā un laikā. Nu, lūk, un tad nu amerikāņu romānā, kuru lasu šobrīd, par sadzīvi mūsdienu Amerikā uzzināju to, kādi tur mēdz izskatīties svētku galdi īpaši izsmalcinātās mājas viesībās. Citēju: «Apaļmaizītes un kūpināts lasis, siera krēms un baltā zivs – viss skaisti un profesionāli servēts uz kokainiem (ar šo vārdu droši vien domāta koka šķiedru imitējoša krāsa – A.S.) vienreizējās lietošanas šķīvjiem, gaidīja, lai tiktu pārcelts uz papīra šķīvīšiem un sagriezts ar plastikāta nažiem un dakšiņām.» Izlasīju un nodomāju: «Cik labi!» Cik labi tomēr, ka pie mums plastmasas un papīra trauku uzvaras gājiens ir tā kā aprāvies jau pašā saknē. Tiesa, bija brīdis, kad šķita: vienreizlietojamie uzvarēs visu trauku skapju arsenālu, kas pastāvējis līdz tam. Bet kaut kā laimīgā kārtā viss ir nostājies savās vietās – ir reizes, kad noder plastmasnieki un papīrnieki, tomēr Latvijā ģimenes viesības ar izmeklētiem ēdieniem, kas servēti papīra šķīvīšos ar plastikāta nažiem un dakšām, tomēr par smalkām un elegantām nu nekādi netiks uzskatītas. Manā ģimenē papīra un plastmasas trauki vienmēr bijuši tāds kā tabu (tiesa, gan ne gluži pēc manas iniciatīvas). Atzīšos, daudzreiz, pārgurusi pēc ballītēm savās mājās, esmu par šo tabu dusmojusies, domādama, cik patīkami un vienkārši gan būtu to visu, kas uz galda, ar vienu rokas vēzienu ietraukt atkritumu maisā un laimīgi likties gulēt. Bet tie gan bijuši tikai atsevišķi vājuma mirkļi. Īstenībā šajā ziņā esmu lepna, ka mums, latvietēm (vismaz lielākajai daļai no mums), piemīt sava veida nacionālā īpatnība – kaislība uz skaistiem traukiem, svecēm, ziediem vāzēs, un esam gatavas krāt un taupīt, lai varētu nopirkt ko skaistu – ne vien sev pašai, bet arī mājai vai galdam – sev un ciemiņiem par prieku (pazīstu, piemēram, meiteni, kas no katras algas pirka pa dārgam šķīvim – pāris gadu laikā sanāca servīze). Lielākās viesībās uz galda vienmēr tiek klāts galdauts – īsts, nevis vienreizlietojamais papīra vai plastikāta. Jā, protams, tas nav racionāli, jo galdauts taču būs jāmazgā, būs jātiek vaļā no traipiem, varbūt pat jāiecietina, būs rūpīgi jāgludina. Bet laikam jau ir vērts, jo negribam taču, lai arī pie mums par šika galda etalonu kļūs «viss skaisti un profesionāli servēts uz kokainiem vienreizējās lietošanas šķīvjiem».
Vēl tikai piebildīšu, ka arī mēs IEVAS grupas žurnālos esam iecerējušas turpmāk vairāk nekā līdz šim rādīt dažādus skaistus galda klājumus, piespēlējot savām lasītājām dažādas labas idejas par to, kā interesanti saklāt galdu arī no pavisam parastiem traukiem, kādi atrodami vai katrās mājās, un kādus atraktīvus akcentus – ziedu kārtojumus, galda kartes – ieviest. Tā IEVAS VIRTUVES numurā, kas iznāk 7. martā, ir redzamas labas idejas pirmajai pavasara āra ballītei, bet 9. marta IEVAS MĀJĀ varēs aplūkot priecīgi pavasarīgu galda klājumu košās asnu, saules un ziedu krāsas (klāt, protams, arī receptes!).
