Par šo iestudējumu biju dzirdējusi atsauksmes pārākajā un vispārākajā pakāpē. Un - tikai pozitīvas. Tas, protams, ieintriģēja. Un vēl - uz Rīgu šo izrādi nevedīšot. Tātad jābrauc uz Liepāju. Trīs mēnēšus plānojām, kā mēs - visi ieinteresētie no draugu kompānijas - vienā laikā varam doties uz Liepāju. Pārnakšņot un baudīt izrādi PŪT VĒJIŅI kopā.
Ja kaut kam ļoti gatavojas, var sanākt vilšanās. Tāds ir Mērfija likums. Tāpēc es - šī brauciena iniciētaja - necentos pārlieku saspringt. Nezin vai tas vai palīdzēja:) Bet varu teikt - ir vērts braukt no jebkuras Latvijas vietas.
Esmu pievienojusies to atsauksmju devējiem, kas par šo izrādi stāsta pārākajā pakāpē. Pozitīvā nozīmē, protams. Skatoties izrādi gan skudriņas skraidīja pa ķermeni, gan raudāt gribējās, gan smieties. Arī novērsties, lai nav jāredz, kas sekos. Jo - sižetu jau mēs visi zinām. Bet šīs izrādes veidotāji to tik ļoti pietuvinājuši tam, kas katrā no mums virmo, ka no šīs tuvības neizbēgt. Nav iespējams novērsties. Nav izrādē ne sliktās pamātes, ne ļauno māsu, ne pārlieku labās Baibiņas.  Nav nevaldāmā Ulda un gaišā Gatiņa tēla. Ir reālas sievietes un reāli vīrieši. Katrs ar savām labajām un sliktajām īpāšībām, agrīnajām un nesen iegūtajām psihotraumām, kaislību mākti un atsaldētāii, svārstīgi un nelaimīgi, briežiem laimīgi. Bet beigas ir traģiskas, jo visi ir nonākuši strupceļā. Visi ir iesaistīti šajā traģēdijā. Visi - gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Izklaide tā nav. Tā ir māklsa. Pēcgarša garantēta. Tās pietiek visam garajam atceļam līdz mājām.