Kad Rīgā, ejot caur parku vai izkāpjot savā rajonā no autobusa, pēkšņi uzvēdī tikko žūstošas nopļautās zāles smarža, gribas aizvērt acis un ļauties mānīgajai sajūtai, ka esmu laukos. Lai gan pa gadu lokiem esmu aizgājusi tālu prom no savām bērnības pļavām, kurās ziedēja naktsvijoles un madaras, to smaržu atmiņa manī ir dzīva. Tāpat kā saulē sasilušas egles sveķainā miza, kurai pieskaroties uz plaukstām paliek lipīgi un grūti nomazgājami melnumi. Zinu, ka tā notiks, bet manā ceļā no autobusa pieturas uz mājām trotuāra malā pie kādas privātmājas vārtiem aug  egle, kurai, garām ejot, pie tās sveķiem notecējušā stumbra gribas piespiest rokas. Reizēm tā arī izdaru.
Nupat, braucot uz Kurzemes pusi IEVAI gatavot materiālu, ar fotogrāfi un šoferi priecājāmies par skaistajiem skatiem, kas cits pēc cita ceļā mainījās. Piekalnē pie Jaunmoku pils traktors ara tīrumu, un velēna, ko uzgrieza arkla lemess, bija tik brūna un spoža kā kaņepju sviests. Svaigā aruma pievilināti, tīrumā bija salidojuši balto stārķu desmiti, varbūt pat simti. Kukainīšiem un sliekām tur bija ko trūkties, bet skats bija vienreizīgi skaists. Iedomājos, kā smaržo uzartais lauks. Arī tā ir manas bērnības mīļā smarža. Tajā buķetē ir arī saulē sasilis izcirtums ar meža zemenīšu saldo dvesmu, rūgtais brūklenājs un matiolu liegā vēsma, kas, nākot vakaram, arvien ciešāk sevī ietin visu mājas pagalmu.
Vasara man ir smaržu, sajūtu un savā vienkāršībā skaistu mirkļu laiks tepat Latvijā, un nekārojas man tālu zemju svešu aromātu. Lai jums skaista vasara jums mīļās sajūtās!