Vakar palika mēnesis kopš esmu mainījusi darbu – pēc gandrīz pieciem gadiem IEVĀ esmu atgriezusies IEVAS STĀSTOS. Un esmu atgriezusies arī pie rakstīšanas, jo līdz šim darbs bija saistīts galvenokārt ar melno darbu, kas jāveic žurnāla tapšanā. Tāpēc ar patiesu prieku atkal sarunāju intervijas un tiekos ar cilvēkiem. Pati nebiju apjautusi, ka esmu noilgojusies pēc aizraujošām sarunām ar interesantiem cilvēkiem. Aizbraucu arī uz laukiem un kārtējo reizi pārliecinājos – tur dzīvo tāds personības!
Tā nu jaunākajā žurnālā izlasāmi pirmie divi stāsti, kurus man uzticēja trīs cilvēki. Armands Simsons, ko līdz šim bijusi redzējusi tikai televizora ekrānā, dzīvē izrādījās vēl draudzīgāks un sirsnīgāks, turklāt – precīzs cilvēks, kurš izpilda norunas. Ko tur slēpt – mums, žurnālistiem – reizēm nākas gandrīz vai vajāt interviju varoņus, lai viņi atcerētos, kur un cikos paši apsolījuši ierasties...
Arī otra stāsta – mīlestības leģendas – varoņi aizkustināja ar vienkāršību un sirsnību. Iedomājies, kad ar fotogrāfi Ievu ieradāmies pie Arta Pabrika viņa kabinetā, sekretāre mums piedāvāja bērzu sulu. Izrādās, tās ministrs pats tecina un ved no savām mājām biroja darbiniekiem. Arī Arta Pabrika dzimšanas dienas kliņģeris mums tika!
Savukārt žurnālā, kas pašlaik top, savas kopdzīves recepti stāstīs burvīgs pāris, kuri izaudzinājuši trīs slavenus bērnus, bet tagad vada, kā paši saka, skaistākos kopdzīves gadus. Rogas gan dikti gribēja, lai braucam pie viņiem pēc diviem gadiem, kad būs nosvinētas zelta kāzas. Kad iebildu, ka nav vērts gaidīt apaļo jubileju, Intas kundze sirsnīgi smējās: «Tad jūs domājat, ka mēs tik ilgi neizvilksim?!» Ne tikai skaistums, bet arī humors glābj pasauli, vai ne?