Vakar biju aizgājusi uz Deinata fotogrāfiju izstādi vīna bārā Garage. Un tad es tā domāju, cik jauki, ka bāri un kafejnīcas domā par to, lai būtu skaisti. Dažviet regulāri mainās gleznu un fotogrāfiju ekspozīcijas, dažviet neiztrūkstošas ir puķītes vāzē. Pat ziemā. Un ir tik patīkami, malkojot kādu glāzi vīna vai iedzerot dienišķo espresso, piesiet kaut kam acis. Deinata diļļu un loku klusās dabas, manuprāt, ir īstie akcenti šādai gastronomiskai vietai. Un ja vēl aiz dillēm izdodas saskatīt kliņģerītes (daudziem neizdodoties), tas jau ir viens solis uz oranžo gaišumu pelēkā ikdienā. Kad ar Deinatu pārmijām dažus vārdus, secinājām, ka mūs vieno optimisms. Ja citiem šķiet, ka aiz dillēm nekā nav, tad ir atkal tādi, kas tur ieraudzīs veselu pasauli. Visur visu ko var saredzēt, ja skatās. Bet ja negribas ne skatīties, ne ieraudzīt, tad vienkārši jāuzsāk atveseļošanās terapija. Varbūt tieši vīna bārā ar diļļu un kliņģerīšu klusajām dabām fonā?!