Piemēram, Lēna nebeidza slavēt latviešu sievietes par viņu sievišķību un skeptiski izteicās par vācu sieviešu staigāšanu biksēs un bezveidīgos džemperos. Un vēl emancipācija Vācijā aizgājusi jau tik tālu, ka jauniem pāriem esot pat šādas sarunas – ja sieva nes smagus iepirkuma tīkliņus un lūdz vīru palīdzēt, nav brīnums, ka viņš attrauc: «Vai tad tu pati nevari?!» Mēs arī ēdot daudz veselīgāk nekā vācieši. Lai arī Lēna pati ir slaidi formīga, šeit pavadītajā pusgadā viņa esot paguvusi pavisam labi sagatavoties pludmales sezonai, jo nemanot zudumā gājuši pieci kilogrami.
Un vēl – mūsu izglītības sistēmai neesot ne vainas (pretstatā Vācijas, kur nepieciešamas reformas), vienīgi skolotāji gan pie mums esot ļoti zemu atalgoti – Vācijā pedagogs ir viena no prestižākajām profesijām un izglītošanās ilgums viņiem ir gandrīz tikpat garš kā pie mums ārstiem. Arī par datoru katram skolotājam klasē Vācijā varot tikai sapņot. Un siltu pusdienu Vācijas bērniem neesot – viņi ņemot uz skolu maizītes vai pērkot uzkodas uz vietas, bieži tās neesot pašas veselīgākās. Ko mums gan būtu vērts pārņemt no vāciešiem – ik pēc divām mācību stundām bērni, vismaz mazākie, dodas pastaigāties svaigā gaisā.
Lēna arī ievērojusi, ka mēs esam lieli patrioti. Kad pērn 18. novembra vakarā viņa kopā ar mums visiem stāvējusi uz viena no Rīgas tiltiem un klausījusies, kā dziedam himnu, Lēnai no šīs vienotības sajūtas esot skudriņas skrējušas pāri ādai. Tā, lūk, neesam mēs ne lūzeri, ne kas tur vēl. «Forši cilvēki!» teica Lēna. Tikai pašiem tā biežāk par sevi jādomā.
