Apmēram pirms mēneša Delfi.lv izlasīju dienas citātu -  Žanbatista Alfonsa Karra izteicienu, ka ikviens vēlas draugu, bet neviens nevēlas būt draugs. Lielā mērā šis aforisms raksturo ārsta un pacienta attiecības, jo tās ir kaut kas vairāk nekā vienkāršā saikne starp klientu un konsultantu. Pacientam ir vajadzīgs draugs, bet ārsts ir gatavs uz brīdi uzņemties šo atbildīgo drauga lomu.

Ar ginekologu bieži tiek pārrunātas ļoti privātas un intīmas lietas, un pēc tam, kad ir atbildēti jautājumi par pēdējām mēnešreizēm, par gadījuma rakstura attiecībām tiek pārkāpta uzticības barjera starp citādi svešiem cilvēkiem. Es uz konsultācijas laiku kļūstu par tuvāko, labāko draugu, kurš uzklausa, atbalsta, nenosoda.

Labs draugs atceras bērnu vārdus, dzimšanas dienas, ar to var dalīties gaidīšanas priekā un zaudējuma sāpēs, uzticēt mīlestības noslēpumus  un savas bailes, izklāstīt nākotnes plānus un pagātnes veiksmes... Jā, kā ārstam man ir svarīga jebkāda informācija par pacientu, jo ne vienmēr sliktas pašsajūtas cēlonis ir kāda saslimšana, īpaši mums, sievietēm. Tai pat laikā šī informācija ir „jāaizmirst” līdz brīdim, kamēr kabinetā ienāk nākošais pacients un „jāatceras”, atkal satiekoties ar pacientu. Laikam līdzīgi varētu justies tikai aktieris, kuram vienā lugā jāspēlē dažādas lomas - nedrīkst sajaukt tekstu un jābūt par 100 procentiem patiesam.

Reizēm manas draudzenes kļūst par pacientēm, bet pacientes - par draudzenēm. Bet tās attiecības, kas dzimst manā kabinetā, ir citādas un īpašas - tā ir draudzība uz pieprasījumu, tā neprasa atbildes draudzību no sievietes puses, tā beidzas, viņai izejot pa kabineta durvīm un atkal turpināsies, kad viņa jutīs vajadzību pēc tās.