Pavisam saprotamu iemeslu dēļ es nevaru minēt konkrētus notikumus un konkrētus cilvēkus. Esmu psiholoģe un psihoterapeite, kura pakļauta konfidencialitātes un ētikas nosacījumiem. Tomēr ik dienas saskaros ar daudz tādām izpausmēm cilvēku saskarsmē, par kurām jūtos sašutusi un tik bezspēcīga. Šoreiz saukšu to: “Kad pretī ir Pārcilvēks…”

Droši vien kā ik vienam, arī man patīk brīva, sirsnīga un viegla saskarsme.

Es tik ļoti labi saprotu cilvēkus, kas saka: “Piegriezies tas viss, kā vajag, kā nevajag, kā ir un kā nav pareizi”. Patiesībā viss ir tik relatīvs. Situācijas ir tik dažādas. Gribas kliegt: “Trulums.” “Rāmītis.”

Un vēl trakāk, ja kāds, kura kompetences līmenis psiholoģijas jomā ir tikai iedomāts, atļaujas man norādīt, kas un kā jādomā, jādara, jāraksta, jāsaka. Ne viņš zina, ko esmu gribējusi pateikt, ne pat centies iedziļināties. Bet pateikt, ka zina labāk, un apšaubīt to, ko viņš patiesībā nezina, viņš jūtas kompetents. Viņš taču ir Pārcilvēks.

Vai arī jums nav nācies sastapt kādu tādu – viss-zinošu, viss-varošu, viss-kompetentu jeb Pārcilvēku?

Tādam blakus parasti nav vietas nevienam, kā izņemot viņam pašam – tāpēc gribi vai negribi, ja gribi vispār eksistēt, tev ir jāieņem viņa ēnas veidols.

Vēl pats trakākais, ka jebkurš “plus mīnus normāls cilvēks” šādu Pārcilvēku klātienē jūtas “stulbi” – ir tāda sajūta, ka jāsāk pierādīt šim zinošajam (pēdiņās), ka arī es vismaz kaut ko zinu un saprotu. Un situācija ir kājām gaisā – tas, kuram vajadzētu klausīties un censties uzzināt kaut ko vairāk no manis,  sāk mani mācīt, kas man būtu jāmāca viņam. Rezultātā  tas otrs neko negūst un es jūtos (drīzāk jau tikai esmu viņa acīs) muļķe.

Bet kā lai tādam Pārcilvēkam parāda, ka apkārt ir cilvēki, un arī es esmu cilvēks, kurš nācis dalīties ar saviem vērojumiem un zināšanām?

Pārcilvēkam ir nepieciešama vara. Viņš veiksmīgi manipulē ar otru, un viņam nav ne mazākās iejūtības pret cilvēku, kas ir ārpus viņa varas oreola. Ja kāds iziet ārpus viņa ēnas, Pārcilvēks jūtas apdraudēts. Tāpēc sastingums visapkārt ir viņa sabiedrotais.

Viņš tik ļoti sargājas un baidās par sevi un radīto pasauli, ka nav gatavs redzēt un zināt neko, kas ir ārpus viņa ēnas…

Man savā ziņā ir žēl Pārcilvēka, bet vēl vairāk tos cilvēkus, kas ir viņa ēnā. Arī sevi tais reizēs…