Nez kāpēc šorīt domāju par klikšķi, kas saved kopā cilvēkus. Un es nebūt nedomāju tikai attiecības starp sievietēm un vīriešiem klasiskā izpratnē, bet par attiecībām vispār. Tā taču ir mistērija! Kāpēc no cilvēku pūļa izkristalizēsies viens, kas iekritīs mūsu acīs un sirdī? Ja ir desmit nepazīstamu cilvēku, kas nosaka to, ka Tu pievērs uzmanību tieši viņam? Kāpēc pret vienu rodas simpātijas uzreiz, pret otru ne? Jo it kā nevienu nepazīsti, bet kaut kas pie tā konkrētā cilvēka velk... Intuīcija, iekšējā balss? Jo no skata taču nevari pateikt ne par viņa interesēm, kas jūs varētu vienot, ne par dzīves uzskatiem.
Protams, mēs zinām, ka nekas nenotiek tāpat vien un katrs sastaptais cilvēks mums kaut ko māca vai dod. Es laiku pa laikam domāju par cilvēkiem, kas manā dzīvē ienākuši nejauši. Nesaistīti ne ar darbu, ne ar draugu kompānijām. Piemēram, izstāstīšu Tev kādu personisku stāstu. Pirms četriem gadiem, kad man dzima meita, Dzemdību namā kādā naktī dežurēja burvīga māsiņa Aļona. Man bija pēcdzemdību krīze, es visu laiku raudāju un netiku ne ar ko galā. Meita no krūts negribēja ēst, un daktere meklēja vainas te manī, te bērnā. Kad es biju tuvu izmisumam, trešajā naktī atnāca Aļona... Kad es viņu ieraudzīju, sapratu, ka viss būs labi. Viņa iedvesa manī mieru, viņa runāja ar mani visu nakti, un šajā naktī notika lūzums – es beidzot piedzimu kā mamma. Un mēs ar meitu tikai tad viena otru satikām. Vienmēr Aļonai būšu par to pateicīga, jo no visas sirds domāju, ka bez viņas klātbūtnes tas tā nenotiktu. Izklausīsies pārspīlēti, bet viņa tiešām gluži kā eņģelis prata mūs savākt un satuvināt. Laiks ritēja, es nebiju viņu satikusi pusgadu, bet ik pa brīdim par viņu iedomājos. Ziemassvētku ballē darba devēji man uzdāvināja dāvanu karti uz kādu skaistumkopšanas salonu, bet nesteidzos to izmantot. Līdz kādā sarunā kolēģe man stāsta par jauku kosmētiķi Aļonu, kura tur strādā un, izrādās, ir arī Dzemdību nama bērnu māsa. Man mute palika vaļā! Mana Aļona! Un tā mēs atkal sastapāmies. Un Aļona man nav vienkārši kosmētiķe, pie viņas eju ne tik daudz sakopties, bet runāties. Un viņas cits skatpunkts man liek uz visu paskatīties citādi. Viņa man liek sapurināties, un reizē viņa mani iedvesmo. Teju vai aiz rokas paņēmusi, pērn viņa mani aizveda uz publisko pirti, lai es attīrītos un visus uzkrātos sārņus izdzītu laukā. Un, kad viņa mani per, es tiešām ticu, ka tas strādā. Tā pirms četriem gadiem viņa nejauši ienāca manā dzīvē, un es joprojām pie viņas turos. Šādi stāsti ir vēl un vēl. Kad mēs satiekam tos cilvēkus, kurus mums vajag satikt. Pat tos, kas mums varbūt dara pāri, arī viņi taču kaut ko māca vai vismaz liek par kaut ko domāt. Par kādu neatrisinātu problēmu sevī, par pārdzīvojumiem, kam netiekam pāri. Liek ieraudzīt sevī lietas, ko esam noglabājušas visdziļākajā stūrī.
Un tāpēc ar lielu interesi arī IEVAS nometnes laikā vēroju šo pievilkšanos. Kad pirmo reizi sastaptas sievietes ierauga cita citu un sajūt – jā, viņa ir manējā. Varbūt viņas pat nedzīvoja vienā istabiņā, bet pamanīja cita citu vakara pasākumā. Un es ne tikai ceru, bet zinu, ka tā rodas patiesas draudzības, kas turpinās vēl ilgi, ilgi pēc nometnes. Pie mums ciemos uz nometnes noslēgumu bija atbraukusi Rita no pagājušās nometnes, kura tieši to arī uzsvēra – pērn nometnē satikusi savu dvēseles radinieci, savu cilvēku. Mūsdienās atrast otru, uz ko paļauties, kam uzticēties un atvērties, nav nemaz tik viegli. Tāpēc man – nu, ko tur liegties – aizkustinājuma asara nobira, kad Rita mums teica paldies par to, ka nometnē viņa atrada SAVU cilvēku. Tāpēc mēs zinām, ka nometnē nokļūst tās sievietes, kam tur vienkārši bija jānokļūst. Ceru, ka vismaz vairākas draudzības, ko es pamanīju, turpināsies. Un arī viņas varēs teikt, ka atradušas SAVU cilvēku.
No visas sirds novēlu, lai mēs katra pamanītu un novērtētu to nejauši vai jauši sastapto cilvēku! Un saskatītu to ziņu, ko viņš mums nes!
