Redakcijas vēstule

Kad man kāda kolēģe pirms nedēļas jautāja, vai man ir kāda jaunā gada apņemšanās, atbildēju: «Jā, katru dienu iet pusdienās.» Kas gan tā par apņemšanos, teiksi? Bet, ja es saku, ka mācos sevi mīlēt ne tikai vārdos, bet arī darbos, šis ir viens mazs punktiņš ceļā uz to. Cenšos dzīvot veselīgi, bet grēkoju, visu dienu neko neapēzdama, un tas ir pretrunā ar veselīgo dzīvesveidu. Un, pati sev jautājot, kas man veselības un sevis mīlēšanas programmas labā jādara, sapratu: katru dienu jāēd pusdienas. Turklāt Vecgada vakarā pie draugiem bija loterija, kur mēs katrs izvilkām kartīti ar kādu atziņu, un mana bija: «Pusdienas ir svarīga dzīves sastāvdaļa.» Draudzene vēl smējās, kā tā varot būt, jo tieši par mani domājusi, zinādama, ka mēdzu šādi grēkot. Un tā nu tagad atļaujos sev šo mazo prieku – pusdienas. Dažkārt tā dēļ mēdzu ilgāk pastrādāt, bet esmu pati sev apsolījusi, ka nekas mani neapturēs no šā mazā atelpas brīža. Stāsts jau nav tik daudz par pusdienām, bet par to, ko mēs katrs darām, lai sasniegtu lielus vai mazus mērķus. Man šķiet, nav iespējams tā – hop, aizlēkt līdz tiem (varbūt dažiem ir), bet aiziet lēniem solīšiem. Turklāt – sperot soli aiz soļa. Tā arī ir tipiska iezīme, ka mēs gribam uzreiz paveikt tik daudz! Piepildīt nevis vienu, bet desmit apņemšanās. Un tad pateikt: man nebija tam laika! Es pērn biju apņēmusies regulāri iet vingrot, lai nesāpētu mugura. Un neko citu. Gribu paralēli peldēt un dejot, bet skaidri zināju – ja darīšu no visa pa drusciņai, man nekas neizdosies. Labāk vienu, tā kārtīgi, līdz tas kļūst jau par manu ikdienu. Tagad tā man ir: nevaru iedomāties nedēļu bez vingrošanas, bet pirms gada – ka varētu uz treniņu aiziet viena pati. Un ceru, ka pēc gada tā būs arī ar pusdienām. Tie it kā ir tādi mazi sīkumi. Bet no sīkumiem veidojas lielas lietas. Uzrakstot: «Gribu labu veselību!» – jāpajautā sev, ko es daru, lai tāda man būtu. Mēs visi dzīvojam stresa pilnā ikdienā, kad krīzes nāk cita pēc citas, tāpēc šādi mazi ikdienas rituāli ir vajadzīgi vēl vairāk. Galvenais – atrast, kā Tev trūkst. Un maziem solīšiem iet tam pretī.